Starptautiskajā tirdzniecībā preču izcelsme ir preču valstspiederība. Preču valstspiederību ir nepieciešams noteikt, lai precēm varētu piemērot attiecīgos ievedmuitas nodokļus un citus maksājumus, kā arī jebkurus tām piemērojamos ierobežojumus un saistības. Preču izcelsmi iedala divos veidos, no kuriem viens ir nepreferenciālā preču izcelsme.
Nepreferenciālā preču izcelsme tiek izmantota, lai īstenotu dažādus Eiropas Savienībā noteiktos tirdzniecības politikas pasākumus attiecībā uz preču izcelsmi, kas nozīmē, ka to izmanto, piemēram, kvantitatīvo ierobežojumu, antidempinga nodokļu, nepreferenciālo tarifa kvotu, kā arī statistikas un kopējās lauksaimniecības politikas pasākumu piemērošanas nolūkos.
Eiropas Savienībā nepreferenciālo preču izcelsmi nosaka importēšanas brīdī saskaņā ar Savienības Muitas kodeksa [1] (turpmāk – SMK) 60. panta un Deleģētās regulas (ES) 2015/2446 [2] 31. – 36. panta prasībām.
Tādējādi trešajās valstīs izdots nepreferenciālo preču izcelsmi apliecinošais sertifikāts nerada tiesisko paļāvību, jo preču nepreferenciālo izcelsmi nosaka Eiropas Savienības importējošajā dalībvalstī.
Saskaņā ar SMK 61. pantu, ja muitas deklarācijā ir norādīta preču izcelsme, tad muitas dienesti var prasīt deklarētājam pierādīt šo preču izcelsmi, pamatotu šaubu gadījumā pieprasot jebkādus papildu pierādījumus.
Gadījumos, kad ir pamatotas šaubas par importējamo preču izcelsmi vai informācija ir nepietiekama, lai noteiktu šo preču nepreferenciālo izcelsmi, preces var tikt laistas brīvā apgrozībā pret drošības naudu.