Vadlīnijas

 Publicēts: 19.09.2019. 14.16


Apakšsadaļu izvēlne

Aktualizēts 19.09.2019.

Vadlīnijas Valsts ieņēmumu dienesta uzraugāmajiem Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas likuma subjektiem
 

Lai veicinātu vienotu izpratni par Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas likuma prasību piemērošanu un sniegtu praktisku palīdzību to izpildē, Valsts ieņēmumu dienests ir izstrādājis un iesaka izmantot vadlīnijas par likuma prasību praktisku piemērošanu.

Vadlīnijas izklāsta noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas pamatprincipus, sniedz ieskatu normatīvo aktu regulējumā, prasībās un starptautiskajos standartos. Tās skaidro uz risku balstītas pieejas izmantošanu, pakalpojumu, produktu un klientu risku noteikšanu, raksturo vispārīgas un nozaru risku pazīmes. Vadlīnijas apraksta ar klienta identifikāciju, izpēti un aizdomīgiem darījumiem saistītas nianses, sniedz ieskatu aktuālākajās nozaru tipoloģijās, terorisma finansēšanas un proliferācijas novēršanā, sankciju režīma ievērošanā un citos jautājumos.

  • 1. Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas pamatprincipi
    • Saskaņā ar Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas likuma (turpmāk – Novēršanas likums) 4.panta nosacījumiem par noziedzīgiem līdzekļiem ir atzīstami visi tieši vai netieši noziedzīga nodarījuma rezultātā iegūti līdzekļi (noziedzīgi iegūta manta, finanšu līdzekļi). Atbilstoši Novēršanas likuma 5.pantam par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu ir uzskatāma:

      • šādu līdzekļu pārvēršana citās vērtībās vai to izcelsmes, piederības mainīšana, lai maskētu vai slēptu to izcelsmi;
      • šādu līdzekļu atrašanās vietas, izvietojuma, kustības, patiesās izcelsmes vai piederības mainīšana;
      • šādu līdzekļu iegūšana īpašumā, valdījumā vai lietošanā;
      • līdzdalība jebkurā no minētajām darbībām.


      Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijā izšķir trīs posmus – ievietošanu, izkārtošanu un integrēšanu.

      Ievietošana – naudas vai citu aktīvu, kas iegūti noziedzīga nodarījuma rezultātā, fiziska realizācija. Šajā posmā naudas līdzekļu legalizētājs ievieto nelegālos ieņēmumus finanšu sistēmā, izmantojot oficiālas finanšu iestādes, kazino un citus uzņēmumus, gan vietējos, gan starptautiskos. Izvietojuma darījumu piemēri:

      a) noziedzīgi iegūtu līdzekļu apvienošana ar likumīgiem līdzekļiem, piemēram, nauda no narkotisko vielu pārdošanas tiek ievietota saistītā restorānā, kuram ir liels skaidras naudas darījumu īpatsvars;

      b) ārvalstu valūtas iegāde par noziedzīgi iegūtiem līdzekļiem;

      c) naudas līdzekļu sadalīšana nelielās summās, noguldot to vairākos banku kontos, tādējādi izvairoties no ziņošanas prasībām;

      d) naudas vai monetāro instrumentu fiziska pārvietošana pāri valstu robežām (valūtas kontrabanda);

      e) aizdevumu atmaksa, izmantojot noziedzīgi iegūtus līdzekļus.

      Izkārtošana (slāņošana) – noziedzīgi iegūtu līdzekļu nošķiršana no to avota, izmantojot finanšu darījumu līmeņus, kas paredzēti, lai slēptu līdzekļu izcelsmi. Tādējādi noziedzīgi iegūtie līdzekļi tiek pārveidoti citā formā, izkropļojot to izcelsmes avotus un īpašumtiesības. Līmeņu (slāņu) darījumu piemēri:

      · elektroniska naudas līdzekļu pārvietošana no vienas valsts uz citu, dalot tos ar progresīviem finanšu instrumentiem un/vai izkārtojot finanšu tirgos;

      · pārvietošana no vienas finanšu iestādes uz citu vai starp dažādiem kontiem vienā institūcijā;

      · pārvēršana monetārajos instrumentos;

      · augstas vērtības preču vai produktu ar nezūdošu vērtību tālākpārdošana;

      · līdzekļu ieguldīšana nekustamajā īpašumā un citos uzņēmumos;

      · izvietošana akcijās, obligācijās vai dzīvības apdrošināšanas produktos;

      · čaulas uzņēmumu izmantošana, lai slēptu līdzekļu faktisko īpašnieku un aktīvus.

      Integrēšana – nelikumīgas bagātības leģitimitātes nodrošināšana, atkārtoti ievietojot līdzekļus ekonomikā veidā, kas atgādina ikdienišķu darījumu. Tiek izmantoti izkārtotie noziedzīgi iegūtie līdzekļi šķietami likumīgos darījumos, lai radītu leģitimitātes priekšstatu. Šajā posmā ir sarežģīti atšķirt legālus ienākumus no nelegāliem, tādējādi personai rodas iespēja palielināt ienākumus ar noziedzīgā ceļā iegūtiem līdzekļiem.

      Integrēšanu ir grūti pamanīt, ja vien nav būtisku atšķirību starp personas vai uzņēmuma legālo darbību, uzņēmējdarbības vai investīciju darbībām un personas ienākumiem vai uzņēmuma ienākumiem vai aktīviem. Integrācijas darījumu piemēri:

      a) luksusa īpašuma iegāde, piemēram, nekustamais īpašums, mākslas darbi, rotaslietas vai augstas klases automobiļi;

      b) ieguldījumi finanšu pasākumos vai citos uzņēmumos, kurus izmantojot iespējams veikt investīcijas dažādos biznesos.

      Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas pamatprincipu skaidrošanas mērķis ir sniegt palīdzību normatīvā regulējuma piemērošanā. Galvenais princips, ieviešot starptautiskās Finanšu darbību darba grupas (turpmāk – FATF) rekomendācijas, paredz izmantot uz risku balstītu pieeju. FATF ir izdalījusi piecus pamatprincipus, kuri veido uz risku balstītas sistēmas pieeju.

      1. Izpratne un reaģēšana uz apdraudējumiem un ievainojamībām (valsts riska novērtējums). Lai valsts un uzraugāmie Novēršanas likuma subjekti spētu ieviest uz risku balstītu pieeju, tiem ir nepieciešams apzināt faktiskos riskus un izstrādāt mehānismus, kā ar tiem strādāt. FATF iesaka izmantot valsts risku novērtējumu.

      Valsts risku novērtējums ir izstrādāts kā process, kurā iesaistītās valsts institūcijas sadarbojas ar privāto sektoru, lai atbilstoši Pasaules Bankas metodoloģijai novērtētu finanšu un nefinanšu sektora riskus un nonāktu pie konkrētiem secinājumiem. Nacionālajā līmenī vienota izpratne par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas riskiem ir būtisks ieguvums visām nozarēm.

      2. Tiesiski reglamentējoša sistēma, kas atbalsta uz risku balstītas pieejas piemērošanu (Novēršanas likuma prasības). Lai uz risku balstīta sistēma spētu funkcionēt, normatīvajam regulējumam un individuālajām riska mazināšanas sistēmām ir jāveicina tās darbība. Šī sistēma sniedz iespēju piemērot dažādas prasības, pamatojoties uz veikto risku novērtējumu. Tomēr tas nozīmē nevis to, ka var neievērot minimālās klienta identifikācijas prasības, bet gan to, ka minimālās klienta identifikācijas prasības kopā ar procedūrām, kā rīkoties augstāka riska gadījumā, ir uz risku bāzētas pieejas pamatā.

      3. Uzraudzības sistēmas izveide, kura atbalsta uz risku balstītu pieeju (iekšējās kontroles sistēma). Lai uzraugāmie Novēršanas likuma subjekti ieviestu šādu modeli, tiem ir jāizprot visi ar noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju un terorisma finansēšanu saistītie riski un jāspēj atbilstoši izlietot resursus, nosakot prioritātes mērķiem un veicamajām darbībām. Tādā veidā uzraugāmie subjekti var identificēt gadījumus, kad tiem rodas nepieciešamība pēc papildu resursiem, lai mazinātu nozīmīgākos riskus.

      4. Galveno dalībnieku noteikšana un konsekvences nodrošināšana (personāla mācības). Ieviešot šo principu, subjektiem ir jāizvērtē, kā nodalīt kompetences un atbildību, kuriem darbiniekiem nodot atsevišķas funkcijas vai kompetences, lai gūtu maksimālu rezultātu identificēto risku mazināšanā. Uzraugot savus klientus, Novēršanas likuma subjektiem ir jāņem vērā to specifika un faktiskā iespēja tikt iesaistītiem noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas procesā, jo gan Novēršanas likuma subjektam, gan arī tā klientam pastāv iespēja, pašam nezinot, tikt iesaistītam noziedzīgā shēmā.

      5. Informācijas apmaiņa starp publisko un privāto sektoru (ziņošana par neparastiem, aizdomīgiem darījumiem un atgriezeniskā saite). Efektīva informācijas apmaiņa starp publisko un privāto sektoru ir kopējās valsts noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas stratēģijas būtiska sastāvdaļa. Darījumu uzraudzības procesā iesaistītajām pusēm ir jāveido aktīva savstarpēja sadarbība informācijas apmaiņas un problēmjautājumu identificēšanas jomā, lai sekmētu pamatotu lēmumu pieņemšanu, īstenojot noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas politiku.

      Novēršanas likuma subjektiem ir nepieciešams apzināties savus riskus, lai spētu ieviest atbilstošus pasākumus risku mazināšanai. Informācija par nozarēs identificētajiem riskiem ir pieejama Eiropas Komisijas ziņojumā par Eiropas Savienības risku novērtējumu, Latvijas Nacionālajā nelegāli iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas risku novēršanas ziņojumā, Sektoru noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas risku novērtējumāVID un Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas dienesta (Finanšu izlūkošanas dienesta) sagatavotajos materiālos, FATF izplatītajos ieteikumos, kā arī tīmekļa resursos.

      Nosakot sākotnējo riska līmeni jāņem vēra Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas dienesta Sektoru noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas risku novērtējums par 2017.-2018. gadu.

      Sektoru risku novērtējums

      Latvijas Nacionālajā nelegāli iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas risku novērtēšanas ziņojumā (turpmāk – NRA) ir sektora draudi:

      · nefinanšu sektors kopā ar finanšu sektoru tiek iesaistīts Neatkarīgo Valstu Sadraudzības (NVS) valstīs izdarīta predikatīvā noziedzīgā nodarījuma rezultātā iegūtu nelegālu līdzekļu legalizācijā;

      · nelegāli iegūti līdzekļi pārsvarā tiek investēti nekustamajā īpašumā un komercdarbībā;

      · izplatītākie noziedzīgie nodarījumi, kas ģenerē nelegāli iegūtus līdzekļus, ir korupcija, kukuļdošana, izvairīšanās no nodokļu nomaksas, krāpšana un kontrabanda;

      · nacionālie draudi, piemēram, ar narkotiskajām vielām saistīti noziegumi, sarežģīti krāpšanas gadījumi (piemēram, maksātnespējas process), izvairīšanās no nodokļu nomaksas;

      · valstis ar augstāko draudu līmeni – Krievija, Lietuva, Apvienotā Karaliste, Moldova un Uzbekistāna. Vidēji augstu draudu līmeni rada Polija un Ukraina;

      · abpusēji augsts draudu līmenis pastāv ar Amerikas Savienotajām Valstīm (ASV), Baltkrieviju, Franciju, Apvienoto Karalisti, Nīderlandi, Lietuvu, Poliju un Turciju.

  • 2. Novēršanas likuma subjektu darbības veidu noteikšana un atbildīgo personu iecelšana
    • Valsts ieņēmumu dienesta (turpmāk – VID) uzraugāmie subjekti ir definēti Novēršanas likuma 45.panta otrajā daļā.

      Saskaņā ar Finanšu darbību darba grupas (FATF) standartiem un Eiropas Parlamenta un Padomes 2015.gada 20.maija Direktīvu (ES) 2015/849 par to, lai nepieļautu finanšu sistēmas izmantošanu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai vai teroristu finansēšanai, un ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr.684/2012 un atceļ Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2005/60/EK un Komisijas Direktīvu 2006/70/EK (AML IV direktīva), kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2018/843 (2018. gada 30. maijs), ar ko groza Direktīvu (ES) 2015/849 par to, lai nepieļautu finanšu sistēmas izmantošanu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai vai teroristu finansēšanai, un ar ko groza Direktīvas 2009/138/EK un 2013/36/ES (AML V direktīva),  VID identificē uzraugāmos Novēršanas likuma subjektus pēc noteiktiem kritērijiem.

      Ar kritērijiem aicinām iepazīties šo vadlīniju 2.daļas apakšnodaļās, ņemot vērā nozares specifiku.

      Ja Novēršanas likuma subjekts sniedz arī citus ar Novēršanas likuma subjekta darbībām nesaistītus pakalpojumus, Novēršanas likuma prasības attiecas tikai uz specifisku saimniecisko un profesionālo darbību, kas ir minēta Novēršanas likuma 3.pantā. Attiecīgi, ja Novēršanas likuma subjekts sniedz arī citus pakalpojumus, kas nav minēti Novēršanas likuma 3.pantā un šie pakalpojumi tiek sniegti klientiem, kas nesaņem Novēršanas likuma subjekta pakalpojumus, tad šādiem klientiem nav jāpiemēro Novēršanas likuma prasības.

      Atbildīgā persona. Atbilstoši Novēršanas likuma 10. pantam, likuma subjektiem 30 dienu laikā pēc likuma subjekta statusa iegūšanas ir jāieceļ par likuma prasību izpildi atbildīgā persona un jānodrošina tās izvērtēšana atbilstoši Novēršanas likuma 10.1 pantam, proti, jāizstrādā atbildīgās personas novērtēšanas politika un jādokumentē tās novērtējums. Likuma subjekts var iecelt vairākas atbildīgās personas, bet vismaz vienai personai ir jābūt augstākās vadības (valdes) loceklim, kas ir atbildīgs par Novēršanas likuma prasību izpildi konkrētajā subjektā.

      Atbildīgās personas novērtēšanas politikai ir jāsatur divi galvenie elementi - reputācijas kritēriji un sodāmības pārbaudes. Ņemot vērā, ka reputācijas kritēriji nav likumā definēti, tie būtu jānosaka atbilstoši katras nozares standartiem, piemēram, ņemot par pamatu nozaru pašregulējošo organizāciju un profesionālo apvienību ētikas standartus, kā arī sabiedrībā atzītas ētikas un morāles normas.

      Par reputācijas kritērijiem var izmantot arī FATF “fit and proper” jeb piemērotības un atbilstības pārbaudes standartus, kuri paredz, ka sākotnējā personas piemērotības un atbilstības novērtēšanā tiek gan iegūta informācija no personas, gan šīs informācijas elementi tiek pārbaudīti neatkarīgos uzticamos avotos, lai pārliecinātos, vai attiecīgā persona ir piemērota vai atbilstoša noteiktajam amatam.

      Piemērotības un atbilstības procesā pieteikuma iesniedzējam parasti ir jāaizpilda anketa. Ar anketu var tikt ievākta personu identificējoša informācija, informācija par dzīvesvietu un iepriekšējo darba pieredzi, un pieteikuma iesniedzējam tiek lūgts sniegt informāciju par jebkādu sodāmību vai nelabvēlīgiem tiesas lēmumiem, tostarp pašlaik ierosinātām lietām un notiesājošiem spriedumiem saistībā ar pieteikuma iesniedzēju. Šīs informācijas elementi ir jāapstiprina, lai pārliecinātos par personas labticību. Šādās pārbaudēs informāciju par personu var pieprasīt tiesībaizsardzības iestādēm un patstāvīgi meklēt šo informāciju elektroniskās datubāzēs. Attiecībā uz ievāktajiem personas datiem jānodrošina konfidencialitāte.

      Piemērotības un atbilstības pārbaudi vajadzētu veikt attiecībā uz jaunajiem īpašniekiem, kontrolējošu interešu turētājiem un personām, kuras ieņem vadošus amatus. Jāparedz iespēja pārvērtēt šo personu piemērotību un atbilstību, ja uzraudzībā konstatēta vai no citām kompetentajām iestādēm saņemtā informācija, vai publiski pieejama informācija norāda uz nozīmīgiem nevēlamiem notikumiem.

      Sodāmības pārbaudēm jāsatur vismaz divi elementi, proti, personas pārbaude Sodu reģistrā un VID mājaslapā publicētajā sodīto subjektu sarakstā. Subjekta tiesības pieprasīt informāciju no Sodu reģistra ir noteiktas Novēršanas likuma 5.1panta otrajā daļā.

      Pārbaude Sodu reģistrā jāveic, lai pārliecinātos, ka persona nav sodīta par tīša nozieguma izdarīšanu pret valsti, īpašumu vai pārvaldības kārtību, tīša nozieguma izdarīšanu tautsaimniecībā vai valsts institūciju dienestā vai par tāda nozieguma izdarīšanu, kas saistīts ar terorismu, vai kura sodīta par šādiem noziegumiem, bet kurai sodāmība ir noņemta vai dzēsta. Izziņas saņemšanas kārtību skatīt šeit.

      Pārbaude VID mājaslapā jāveic, lai pārliecinātos, ka personai nav piemērota sankcija (izņemot brīdinājumu) par normatīvo aktu pārkāpumu noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas vai starptautisko un nacionālo sankciju jomā vai kurai ir piemērota šāda sankcija, bet no tās piemērošanas dienas ir pagājis vismaz viens gads. Informācija par VID piemērotajām sankcijām pieejama VID mājaslapā, dokumentā - Informācija par Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas likuma subjektiem piemērotajām sankcijām.


      (!) Jāņem vērā, ka reģistrētais saimnieciskās darbības veids pēc Eiropas Savienības saimniecisko darbību statistiskās klasifikācijas versijas NACE 2.redakcijas (turpmāk – NACE 2 klasifikators) nav uzskatāms par neapstrīdamu identifikācijas pazīmi, bet ir tikai papildu pazīme, kura palīdz subjektam sevi identificēt. Galvenā subjektu identifikāciju raksturojošā pazīme ir faktiski veiktā saimnieciskā darbība. Kontroles un uzraudzības procesā nav nozīmes tam, vai saimnieciskās darbības veids pēc NACE 2 klasifikatora ir reģistrēts kā pamatdarbība, papilddarbība vai nav reģistrēts vispār. Attiecībā uz faktiski veikto darbību ir jāizceļ, ka pienākums reģistrēties VID kā Novēršanas likuma subjektam iestājas līdz ar reģistrēšanos Uzņēmumu reģistrā vai VID nodokļu maksātāju reģistrā, savukārt personām, kas kļūst par Novēršanas likuma subjektiem, veicot skaidras naudas darījumus virs 10 000 EUR, ir jāreģistrējas VID pēc šādu darījumu attiecību uzsākšanas. Papildus jānorāda, ka atbilstoša NACE klasifikatora kā papilddarbības vai pamatdarbības identifikatora nereģistrēšana, faktiski veicot Novēršanas likuma subjekta darbības, netiek uzskatīta par apstākli, kas atbrīvotu subjektu no pienākuma reģistrēt atbilstošu Novēršanas likuma subjekta darbības veidu vai jebkādi mīkstinātu personas atbildību.

  • 3. Uz risku balstīta pieeja, sava un klienta riska novērtēšanaa
    • Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas risks ir iespēja, ka personas, kas noziedzīgu darbību rezultātā ieguvušas mantu vai finanšu līdzekļus, kuru tālāka izmantošana ir iespējama, piešķirot tiem legālu raksturu, izmantos Novēršanas likuma subjekta sniegtos pakalpojumus, lai piešķirtu līdzekļiem legālu izcelsmi vai, piemēram, slēptu to izcelsmi. Savukārt terorisma finansēšanas risks ir iespēja, ka Novēršanas likuma subjekta sniegtos pakalpojumus izmantos terora aktu un teroristu finansēšanai un atbalstīšanai, bet proliferācijas finansēšanas risks ir iespēja, ka līdzekļi tiks izmantoti,  lai finansētu masu iznīcināšanas ieroču ražošanu, izplatīšanu vai lietošanu.

      Lai pielietotu uz risku balstītu pieeju Novēršanas likuma subjektiem ir nepieciešams orientēties savas nozares riska faktoros un pieņemt pastāvošajam riskam atbilstošus lēmumus. Risku kritēriju izvēle ir subjektīvs process, tāpēc ir iespējamas arī dažādas objektīvas un nozarei raksturīgas specifiskas atkāpes. Obligāti jāņem vērā visi Novēršanas likuma 6. un 11.1pantā minētie risku ietekmējošie apstākļi.

      Nav universālas metodes, kas noteiktu uz risku balstītas pieejas saturu un piemērošanu, tādēļ katram subjektam ir nepieciešams veikt individuālu riska vērtējumu, ņemot vērā sniegtos pakalpojumus, potenciālo klientu loku un citus apstākļus, kas var ietekmēt noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas risku.

      Teorētiski riskus var iedalīt savos un klienta riskos:

      • savi riski – sākotnējie saimnieciskajai darbībai piemītošie riski, kuri parasti rodas saistībā ar nozares, jurisdikcijas un saimnieciskās darbības specifiku mijiedarbībā ar ārējā apdraudējuma faktoriem (piemēru skatīt vadlīniju 3.2.sadaļā);
      • klienta riski – plānoto un esošo klientu iespējas izmantot jūsu sniegtos pakalpojumus, lai izvairītos no Novēršanas likuma prasību izpildes.

      Riski bieži var saplūst kopā un pārklāties, tādēļ ir vēlams apzināties katra riska izcelsmi, pamatojumu, tomēr rezultātā visi riski ir jāvērtē kā vienots kopums.

      Vērtējot riskus vienotā sistēmā, ir jāņem vērā, ka kopējā riska līmeņa noteikšana nevar būt vienkārša vidējā riska noteikšana, jo atsevišķi riska faktori var būt nozīmīgāki par citiem. Vairāki maza riska kritēriji nevar samazināt vienu augsta riska kritērija vērtību, ja vien maza riska kritēriji neizriet no mehānismiem, kuri ir tieši saistīti ar augstāka riska kritēriju. Piemēram, klienta identifikācijas procesā visi riski ir zemi, bet klients izrādās politiski nozīmīga persona, kas ir augsta riska identifikators. Politiski nozīmīga persona tiek uzskatīta par paaugstināta riska personu, ņemot vērā tās ietekmi publiskajā sektorā, tādēļ ir jāpiemēro padziļināta klienta izpēte, un citi zema riska vērtējumi nevar ietekmēt kopējo klienta riska faktoru. Protams, salīdzinot politiski nozīmīgu personu darījumu uzraudzības intensitāti, ir jāņem vērā papildu riska faktori, piemēram, rezidentam uzraudzības process var būt vienkāršotāks nekā nerezidentam no augsta riska jurisdikcijas.

      Risku novērtējumi ir nozīmīgs informācijas avots, lai apzinātos situāciju kopumā un saprastu būtiskākos faktorus, kuri globāli ietekmē konkrētās nozares specifiku. Pamatojoties uz šiem faktoriem, ir iespējams precīzāk noteikt specifisko kritēriju robežvērtības un to ietekmi uz kopējo risku novērtējumu. Paaugstinātu risku pārvaldīšana vienmēr prasīs vairāk resursu nekā zemu risku pārvaldīšana.

      Informācija par nozarēs identificētajiem riskiem ir pieejama Latvijas Nacionālajā nelegāli iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas risku novēršanas ziņojumā, VID, Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas dienesta (Finanšu izlūkošanas dienesta) sagatavotajos materiālos, Finanšu darbību darba grupas (turpmāk – FATF) izplatītajos ieteikumos un citos tīmekļa resursos.

      Sākotnējais sava riska novērtējums un nozares politika.

      Atbilstošs sava riska novērtējums nodrošina adekvātu sākuma pozīciju, nosakot specifiskus riskus. Nosakot savu klientu risku, ir jāņem vērā:

      • juridiskās formas risks – juridiskās personas, veidojuma struktūra ir piemērota, lai izvairītos no patiesā labuma guvēja identifikācijas, apgrūtinātu darījumu uzraudzību vai citādi ierobežotu noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas prasību izpildi;
      • īpašnieku un pārvaldības struktūras risks – īpašnieku struktūra ir speciāli veidota, lai apgrūtinātu to identifikāciju. Dažādu pārrobežu īpašumtiesību izmantošana. Īpašnieki ir personas no augsta riska jurisdikcijām, riska sarakstiem u.c.;
      • klienta patiesā labuma guvēja darbības risks – norādītais patiesais labuma guvējs nav īstais patiesais labuma guvējs, proti, tā personiskā vai saimnieciskā darbība rada šaubas par atbilstību patiesā labuma guvēja statusam;
      • biznesa, saimnieciskās darbības lieluma risks – jo lielāks ir personas apgrozāmo līdzekļu apmērs un darījumu skaits, jo grūtāk izsekot konkrētam darījumam, un pastāv lielāka iespējamība fiktīvu darījumu sapludināšanai ar reāliem darījumiem;
      • sniegto pakalpojumu, produktu specifikas, piegādes mehānismu risks – sarežģīti darījumi vai produkti bieži tiek izmantoti, lai maskētu līdzekļu izcelsmi vai piederības maiņu. Šādu grūti izsekojamu pakalpojumu vai produktu piedāvāšana rada papildu risku, ja vien šādām darbībām nav acīmredzama ekonomiska labuma. Tāpat augsts sākotnējais risks piemīt jauniem, inovatīviem finanšu pakalpojumiem, jo tie ne vienmēr nodrošina nepieciešamās noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas prasības;
      • biznesa modeļa un ģeogrāfiskās atrašanās vietas risks – uzņēmumam vai personai, kura sniedz pakalpojumus vairākās jurisdikcijās, pastāv iespēja organizēt līdzekļu plūsmu starp tām, tādējādi tā apzināti vai neapzināti var tikt iesaistīta nelegālu līdzekļu pārvietošanā vai to piederības slēpšanā. Ja uzņēmumam ir meitas kompānijas, ir jāņem vērā nelegāli iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas prasības, kas tiek piemērotas citās jurisdikcijās, proti, vai tās ir atbilstošas Eiropas Savienībā noteiktajām prasībām. Nodibinot darījuma attiecības ar personām no citām jurisdikcijām, ir jāņem vērā tām piemītošais risks;
      • klientu profila risks – augstāks risks piemīt personām, kuras darbojas ar nerezidentiem, zemo nodokļu valstīs reģistrētiem uzņēmumiem, klientiem ar lielu skaidras naudas darījumu īpatsvaru vai bankas kontiem ārvalstīs, reģistrētiem dažādās jurisdikcijās, uzņēmumiem ar sarežģītu īpašnieku struktūru vai biedrībām.

      Piemērus risku novērtējuma iespējamām robežvērtībām un iespējamiem riskiem sadalījumā pa nozarēm aicinām skatīt šo vadlīniju 3.daļas apakšnodaļās. Aktuālākie sektoru riska novērtējumi pieejami šeit.

  • 4. Klienta identifikācija, izpēte un darījumu uzraudzība
    • Novēršanas likuma subjektam ir nepieciešams veikt sava klienta izpēti:

      • nodibinot ilgstošas darījuma attiecības;
      • pie vienreizējiem darījumiem, kuru summu pārsniedz 15 000 euro vai 10 000 euro skaidrā naudā;
      • ja darījums satur riska indikatorus, aizdomīga darījuma pazīmes (skatīt 5. un 7. sadaļu).

      Papildus jau veiktajai izpētei nodrošina atkārtotu identifikāciju, ja ir pamats aizdomām, ka iepriekš iegūtie dati par identificēto klientu nav patiesi, vai darījums šķiet neparasts vai aizdomīgs.

      Ja izpēte nav veikta, darījumu uzsākt nedrīkst.

      Veicot klienta – fiziskas personas – identifikāciju, iegūst personas vārdu, uzvārdu un personas kodu. Nerezidenta gadījumā iegūst dzimšanas datus, fotogrāfiju, valstī, kurā tiek veikta identifikācija, ieceļošanai derīga personas identifikācijas dokumenta datus (numuru, izdošanas vietu un iestādi). Nederīgo dokumentu reģistrā pārbauda visu Latvijā izdoto dokumentu derīgumu. Novēršanas likuma subjekts ir tiesīgs izgatavot un uzglabāt klienta identifikācijai un izpētei nepieciešamo dokumentu kopijas.

      Identificējot juridisku personu, iegūst tās dibināšanas un reģistrācijas dokumentus, lai pārliecinātos par pārvaldības struktūru un sastāvu, juridisko adresi, nosaukumu, reģistrācijas numuru. Papildus ir nepieciešams noskaidrot faktisko saimnieciskās darbības veikšanas vietu. Juridiskiem veidojumiem noskaidro to dibināšanas mērķi un pārvaldītāju. Jā šādas ziņas tiek iegūtas no publiskiem informācijas avotiem, tad ir nepieciešams dokumentēt ziņu iegūšanas avotu un laiku, kad ziņas iegūtas. To var darīt, saglabājot informācijas avota pārskatus, kuros jau ir norādīta identificējošā informācija un datums, saglabājot ekrān šāviņus (screenshot) vai izdarot atzīmes ar roku, ja klienta identifikācijas un izpētes materiāli tiek glabāti papīra formātā.

      Tāpat ir nepieciešams identificēt personas, kuras ir tiesīgas pārstāvēt juridisko personu attiecībās ar Novēršanas likuma subjektu, iegūstot dokumentu vai attiecīgā dokumenta kopiju, kas apliecina to tiesības pārstāvēt juridisko personu (pilnvarotās personas vārds, uzvārds, personu apliecinoša dokumenta numurs un izdošanas datums, institūcija, kas dokumentu izdevusi, kā arī šīs fiziskās personas pilnvarojums un statuss un, ja nepieciešams, juridiskās personas vadītāja vai pārvaldes institūcijas augstākās amatpersonas vārds, uzvārds).

      Novēršanas likums nosaka pienākumu juridiskajām personām iegūt informāciju par savu klientu patiesajiem labuma guvējiem, tai skaitā ja kontrole tiek īstenota netieši. Identificējot patieso labuma guvēju, iegūst fiziskas personas:

      • identifikācijas datus;
      • informāciju par nacionalitāti, rezidences valsti, kontrolēto kapitāldaļu apmēru, netiešās ietekmes veidu un pārvaldības mehānismu;
      • ja kontrole tiek īstenota ar juridiskā veidojuma starpniecību, tad ir nepieciešams iegūt šī juridiskā veidojuma pilnvarotās personas vai pēc pienākumiem līdzvērtīgas personas identificējošo  informāciju un juridiskā veidojuma identificējošo informāciju.

      Noskaidrojot patiesā labuma guvēju, primāri ir jāpārbauda Uzņēmumu reģistra rīcībā esošā informācija. Pamatojoties uz klienta riska novērtējumu, papildus Uzņēmumu reģistra informācijai jāpieprasa klienta pašdeklarācija un jāpārbauda ziņas citos avotos vai informācijas sistēmās. Izmantojot klienta pašdeklarāciju, tai būtu jāsatur klienta paraksts un datums vai elektroniskais paraksts, ja deklarācija netiek aizpildīta klātienē.

      Pārliecinoties par patiesā labuma guvēja patiesumu, ņem vērā iespējamos riska faktorus, kas var norādīt uz nepatiesas informācijas sniegšanu. Piemēram, vai patiesais labuma guvējs atbilst tādas personas tēlam, kas spēj vadīt uzņēmumu vai būt tā īpašnieks, jo kā patiesie labuma guvēji var tikt norādītas personas bez noteiktas dzīvesvietas vai personas no jurisdikcijām, kuras nesadarbojas. Pievērš uzmanību, ja, izmantojot Novēršanas likuma subjektam pieejamos resursus, ir būtiski apgrūtināta patiesā labuma guvēja noskaidrošana.

      Jāņem vērā fakts, ka personas, kas cenšas legalizēt noziedzīgā veidā iegūtus līdzekļus, mēģina to darīt dažādu juridisku veidojumu aizsegā, piemēram, izveidojot labdarības fondus, biedrības un nodibinājumus, kas negūst peļņu, bet var tikt izmantoti līdzekļu akumulēšanai un pārvešanai pāri robežām. Biedrībām, kas nav sabiedriskā labuma organizācijas, piemīt augstāks korupcijas, noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas risks, jo sevišķi, ja biedrības saņem vai veic pārrobežu maksājumus.

      Identifikācijas procesā kā papildu informācijas avots var tikt izmantota publiskos reģistros pieejamā (piemēram, VID Publiskojamās informācijas datubāzes, SIA “Lursoft” datubāzes, Valsts vienotās datorizētās zemesgrāmatas u.c. avotiem), dokumentējot izmantoto informācijas avotu un no tā saņemto informāciju.

      Patiesā labuma guvēja noteikšana

      Klienta izpētes mērķis ir noskaidrot darījuma attiecību un individuālu darījumu mērķi, lai spētu noteikt ar to saistītos riskus un identificētu gadījumus, kad darījumu attiecības iziet ārpus pieņemamām robežām vai atbilst riska pazīmēm. Izpēte ir komplekss pasākumu kopums, ko veic, lai nodrošinātu Novēršanas likuma mērķa sasniegšanu un izpildītu normatīvajos aktos noteiktās prasības. Veicot klienta izpēti, iegūst tādu informācijas un dokumentu apjomu, lai jau sākotnēji, nodibinot darījuma attiecības ar klientu, Novēršanas likuma subjektam būtu iespējams samazināt un novērst risku tikt iesaistītam noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijā un terorisma finansēšanā.

      Klienta izpētes un darījumu uzraudzības darbību pamatā ir uz risku bāzēta pieeja. Lai apliecinātu izpētes un darījumu uzraudzības veikšanu ir nepieciešams dokumentēt veiktās darbības un kārtot katra klienta un individuāla identificējama darījuma dokumentāciju. Lai veiksmīgi organizētu klienta darījumu uzraudzību, katram Novēršanas likuma subjektam savā iekšējās kontroles sistēmā ir skaidri jādefinē tās aizdomīgu darījumu pazīmes, kas atbilst viņa sniegto pakalpojumu un apkalpoto klientu lokam. Tādējādi subjekts spēs iegūt informāciju un dokumentus par klientu tādā apjomā, kas ļautu izprast klienta un tā saimnieciskās vai personiskās darbības specifiku un objektīvi novērtēt klientam piemītošo noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas risku. Riska novērtējums ir pamats, lai nodrošinātu efektīvu un klienta riska līmenim atbilstošu klienta un tā veikto darījumu uzraudzību visu darījuma attiecību laikā.  Subjektam ir jāparedz konkrētam klienta riska līmenim atbilstoša darījumu uzraudzība.  Šāda procedūra nodrošina subjekta spēju pamatot veikto uzraudzības darbību apmēru un atbilstību riska novērtējumam.

      Obligāti nepieciešams dokumentēt klienta darījumu uzraudzību, tai skaitā tādu darījumu uzraudzību, kuri ir pārbaudīti un nav izrādījušies aizdomīgi. Ja personai rodas šaubas par klienta veikto darījumu patieso mērķi vai patieso labuma guvēju, tai ir jāpieprasa skaidrojumi, līgumi, darījumu apliecinošie dokumenti un visa šī informācija jāsaglabā klienta lietā. Pretējā gadījumā uzraudzības un kontroles institūcija uzskatīs, ka darījuma uzraudzība nav notikusi, aizdomīgi darījumi nav identificēti, savukārt nedokumentētus (no klienta mutiski) saņemtus skaidrojumus, kas nekādi nav apliecināmi ar dokumentiem vai ir pretrunā citai informācijai neņems vērā.

      Novēršanas likuma subjekts ir atbildīgs par izpētes datu patiesumu. Lai mazinātu administratīvo slogu un veicinātu informācijas iegūšanas iespējas, Novēršanas likuma 28.pants paredz subjekta klientam pienākumu sniegt patiesu identifikācijas informāciju, tomēr par veikto uzraudzības pasākumu kopējo apmēru ir atbildīgs Novēršanas likuma subjekts. Jāņem vērā, ka klienta izpēte nav vienreizējs process, tādējādi Novēršanas likuma subjektam jāseko līdzi savu klientu darījumiem un paaugstināta riska gadījumā vai mainoties būtiskiem ar klientu saistītiem apstākļiem jāveic atkārtota klienta izpēte, tai skaitā padziļināta (nepieciešamības gadījumā) un jāspēj operatīvi mainīt kā klienta darījumu uzraudzības apmēru tā arī intensitāti.

      Faktori, kas liecina par augstu risku:

      • darījumi ir lieli un klientam netipiski – klientam netipiski darījumi ar biznesa partneriem, kuru savstarpējā saikne nav izskaidrojama vai ir neparasta;
      • sarežģīti darījumi –darījumi, kuros atšķiras pakalpojumu/preču saņēmējs un maksājuma veicējs, vai darījuma sarežģītā struktūra nav loģiski pamatojama ar ekonomisko izdevīgumu;
      • šķietami saistīti darījumi bez ekonomiska vai juridiska pamatojuma –darījumi, kuri tiek veikti bez faktiskas preču/pakalpojumu plūsmas, no ekonomiskā viedokļa nav pamatoti vai uzņēmumam nav iespējas nodrošināt šādus pakalpojumus/produktus. Papildus uzņēmumi var strukturēt darījumus, lai izvairītos no dažādiem uzraudzības kritērijiem, tādēļ ir jāvērtē darījumu iespējamā saistība no to apzinātas, bet juridiski un ekonomiski nepamatotas perspektīvas;
      • darījumā piedalās persona no augsta riska trešajām valstīm – Latvija kā tranzītvalsts bieži tiek izmantota legalizācijas darījumos, tādēļ pastiprināta uzmanība ir jāpievērš darījumiem (gan preču, gan naudas plūsmai) no augsta riska jurisdikcijām.

      ♦ Kopējais klienta izpētes apjoms un process ir balstīts uz:

      • klienta risku – piemēram, zems risks fiziskai personai, augsts – juridiskai;

      • rezidences (reģistrācijas) valsts risku – piemēram, zems risks rezidentam, augsts risks klientam juridiskai personai, kura reģistrēta Krievijā;

      • klienta personisko un komercdarbības risku – piemēram, zems risks pārtikas preču tirdzniecības uzņēmumam no Eiropas Ekonomiskās zonas, augsts risks uzņēmumam, kurš importē akcīzes preces no Neatkarīgo Valstu Sadraudzības (NVS) valstīm;

      • lietotajiem produktiem, pakalpojumiem un to piegādes metodēm – piemēram, zems risks pakalpojumiem un precēm, kuras var saņemt tikai klātienē, augsts risks attālinātas identifikācijas finanšu instrumentu pārvaldības pakalpojumiem.

       

      ♦ Papildu riska faktori, lai paplašinātu klienta izpētes apjomu un regularitāti:

      • darījuma attiecību mērķis – būtiski pirms darījuma attiecību uzsākšanas noskaidrot plānoto darījumu mērķi, lai būtu iespējams konstatēt gadījumus, kad plānotais darījums atbilst aizdomīga darījuma pazīmēm;

      • plānoto un veikto darījumu regularitāte – atkarībā no uzņēmējdarbības specifikas ikdienišķiem darījumiem piemīt sava veida regularitāte, tādēļ neplānoti un neregulāri darījumi var liecināt par uzņēmuma iesaisti noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijā vai krāpnieciskā darbībā;

      • plānoto un veikto darījumu apmērs – darījuma apmērs ir papildu pazīme, kas var liecināt par klientam netipiska darījuma veikšanu. Straujas un neizskaidrojamas izmaiņas darījumu apmērā vai liela apmēra skaidras naudas darījumi var liecināt par iesaisti noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijā;

      • darījuma attiecību ilgums – jo darījuma attiecības ir ilgākas, jo teorētiskais risks to ļaunprātīgai izmantošanai samazinās, tomēr citu augsta riska faktoru ietekmē šis risks nevar tikt uzskatīts par noteicošo, jo laba reputācija var tikt izmantota arī ļaunprātīgā nolūkā.

       

      ♦ Ja darījuma attiecības notiek neparastos apstākļos, tas ir uzskatāms par risku palielinošu faktoru. Papildus par risku palielinošiem faktoriem uzskata klientu vai patieso labuma guvēju, kurš ir saistīts ar valsti vai teritoriju, kurai ir:

      • augsts korupcijas risks – nav vienota standarta korupcijas riska noteikšanai, tādēļ būtu ieteicams izmantot Transparency International vai citu publiski pieejamu informāciju par konkrētas jurisdikcijas korupcijas līmeni;

      • augsts tādu noziegumu īpatsvars, kuri var radīt noziedzīgi iegūtus līdzekļus, – piemēram, narkotisko vielu, ieroču, cilvēku, akcīzes preču kontrabanda. Nav viennozīmīgs šādu jurisdikciju saraksts, tādēļ ir jāizmanto publiski pieejamā un vispārzināmā informācija. Piemēram, pasaules valstu noziedzības indekss, Apvienoto Nāciju Organizācijas dokumenti, kā arī ASV valstu saraksti ar narkotisko vielu ražotājvalstīm. Papildus skatīt jurisdikcijas riska pazīmes (zemāk);

      • noteiktas Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO), Amerikas Savienoto Valstu (ASV), Eiropas Savienības sankcijas – pētot sankciju sarakstus, iesakām izmantot Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas dienesta (turpmāk –Finanšu izlūkošanas dienesta ) informācijas sistēmu, Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) informācijas sistēmu un citus publiski pieejamus informācijas avotus;

      • saikne ar terorismu – Nacionālais terorisma un proliferācijas finansēšanas risku ziņojums par 2017. – 2018.gadu, kā arī ASV terorismu atbalstošo jurisdikciju saraksts un riska valstu saraksts šo vadlīniju 3.nodaļā “Uz risku balstīta pieeja”;

      • problēmas vai nevēlēšanās ieviest starptautiskos standartus noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas jomā – Finanšu darbību darba grupa (FATF) ir publicējusi sarakstu ar valstīm, kurām ir būtiskas problēmas ieviest starptautiskos standartus.

      JURISDIKCIJAS RISKS

      FATF noteiktās augsta riska valstis

      Augsta riska trešās valstis, kas paudušas augsta līmeņa politisku apņemšanos novērst konstatētās nepilnības un nolēmušas lūgt tehnisko palīdzību saistībā ar FATF rīcības plāna īstenošanu.

      • Irāna

       

      Augsta riska trešās valstis,  kas vairākkārt nav izmantojušas iespēju novērst konstatētās nepilnības un attiecīgi rada pastāvīgus un būtiskus nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un teroristu finansēšanas draudus

      • Korejas Tautas Demokrātiskā Republika (KTDR)

       

      FATF augsta riska trešās valstis, kas paudušas politisku apņemšanos novērst konstatētās nepilnības un sadarbībā ar FATF sagatavojušas rīcības plānu:

      • Bahamas
      • Botsvāna
      • Etiopija
      • Gana
      • Pakistāna
      • Serbija
      • Šrilanka
      • Sīrija
      • Trinidada un Tobago
      • Tunisija
      • Jemena

      Papildu informācija par norādītajām valstīm skatāma šeit. Kā nozīmīgu informāciju, izvērtējot valsts risku, iesakām izmantot FATF informāciju par valstu atbilstību FATF rekomendācijām un to noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas sistēmu efektivitāti. Ziņojumu portatīvā dokumenta formātā (PDF) skatīt šeit.

      ES noteiktās augsta riska trešās valstis

      Obligāts paaugstināta riska valstu saraksts, kas jāņem vēra, nosakot jurisdikcijas risku, ir Eiropas Komisijas Deleģētā regula (ES) 2016/1675 (2016. gada 14. jūlijs), ar ko papildina Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2015/849, norādot augsta riska trešās valstis, kurās ir stratēģiskas nepilnības. Papildināto sarakstu skatīt zemāk:

      I.   Augsta riska trešās valstis, kas rakstveidā paudušas augsta līmeņa politisku apņemšanos novērst konstatētās nepilnības un sadarbībā ar FATF sagatavojušas rīcības plānu.

      Nr.

      Augsta riska trešā valsts

      1.

      Afganistāna

      2.

      Bosnija un Hercegovina

      3.

      Gajāna

      4.

      Irāka

      5.

      Laosas TDR

      6.

      Sīrija

      7.

      Uganda

      8.

      Vanuatu

      9.

      Jemena

      10.

      Etiopija

      11.

      Šrilanka

      12.

      Trinidāda un Tobago

      13.

      Tunisija

       

      II.   Augsta riska trešās valstis, kas minētas FATF publiskajā paziņojumā un kas paudušas augsta līmeņa politisku apņemšanos novērst konstatētās nepilnības un nolēmušas lūgt tehnisko palīdzību saistībā ar FATF rīcības plāna īstenošanu

      Nr.

      Augsta riska trešā valsts

      1.

      Irāna

       

      III.   Augsta riska trešās valstis, kas minētas FATF publiskajā paziņojumā un kas vairākkārt nav izmantojušas iespēju novērst konstatētās nepilnības un attiecīgi rada pastāvīgus un būtiskus nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un teroristu finansēšanas draudus

      Nr.

      Augsta riska trešā valsts

      1.

      Korejas Tautas Demokrātiskā Republika (KTDR)

       

      Papildu informācijai jānorāda, ka pašlaik ES līmenī notiek darbs pie jauna augsta riska trešo valstu saraksta izveides, jo 2019.gada 13.februārī pieņemtais Eiropas Komisijas 23 valstu saraksts netika apstiprināts Eiropas Padomes iebildumu dēļ. 

      Ar 2019.gada 29.jūnija grozījumiem Novēršanas likumā ir ieviestas jaunas prasības attiecībā uz klientiem no augsta riska trešajām valstīm. Par augsta riska trešajām valstīm ir uzskatāmas valstis, kuras par tādām ir atzītas ar Eiropas Komisijas Deleģēto regulu (ES) 2016/1675 vai tai līdzvērtīgu normatīvo aktu. Novēršanas likuma 25.1 panta pirmā daļa paredz, ka subjekts, konstatējot darījuma attiecības vai gadījuma rakstura darījumu ar klientu no augsta riska trešās valsts, veic šādus padziļinātas klienta izpētes pasākumus:

      • iegūst un izvērtē papildinformāciju par klientu un tā patieso labuma guvēju, kā arī pārliecinās par iegūtās papildinformācijas patiesumu;
      • iegūst un izvērtē papildinformāciju par darījuma attiecību paredzamo būtību;
      • iegūst un izvērtē informāciju par klienta un tā patiesā labuma guvēja līdzekļu un labklājības izcelsmi;
      • iegūst un izvērtē informāciju par paredzamo vai veikto darījumu pamatojumu;
      • saņem augstākās vadības piekrišanu darījuma attiecību uzsākšanai vai turpināšanai;
      • veic darījuma attiecību padziļinātu uzraudzību, palielinot piemēroto kontroļu skaitu un biežumu un nosakot darījuma veidus, kuriem nepieciešama atkārtota pārbaude.

      Svarīgi veikt visas Novēršanas likuma 25.1 panta pirmajā daļā uzskaitītas darbības. Šādam izvērtējumam jābūt dokumentētam un jāatspoguļo klientam piešķirtā riska līmeni. Atšķirībā no augsta riska jurisdikcijām, augsta riska trešās valstis ir skaidri definētas un Novēršanas likums paredz konkrētu iegūstamās informācijas apmēru. Savukārt informāciju par augsta riska jurisdikcijām var iegūt no NRA, kā arī Ministru kabineta 2017. gada 7. novembra noteikumu Nr. 655 “Noteikumi par zemu nodokļu vai beznodokļu valstīm un teritorijām” saraksta.

      Kā palīgu risku novērtēšanā var izmantot arī citu valstu, kuras ieviesušas FATF standartus, sagatavoto publiski pieejamo informāciju. Piemēram, Menas salas Iekšlietu departamenta 2017.gada aprīļa ziņojumā valsts riski ir iedalīti šādi:

       

      Legalizācijas un terorisma risks

      Legalizācijas risks

      Terorisma risks

      Afganistāna

      Mozambika

      Madagaskara

      Saūda Arābija

      Mali

      Mjanmara

      Angola

      Eritreja

      Burkinafaso

      Bolīvija

      Alžīrija

      Somālija

      Etiopija

      Nepāla

      Bangladeša

      Gambija

      Gvineja

      Kambodža

      Nigērija

      Dienvidsudāna

      Gvineja Bisava

      Panama

      Burundi

      Sīrija

      Sudāna

      Paragvaja

      Nigēra

      Indija

      Haiti

      Santome un Prinsipi

      Ziemeļkoreja

      Indonēzija

      Kenija

      Sjerraleone

      Kamerūna

      Tunisija

      Uganda

      Šrilanka

      Pakistāna

      Irāka

      Lebanona

      Tadžikistāna

      Centrālāfrika

      Turcija

       

      Tanzānija

      Palestīnas teritorija

      Izraēla

       

      Irāna

      Čada

      Ukraina

       

      Laosa

      Kolumbija

      Venecuēla

       

      Vanuatu

      Kongo Demokrātiskā Republika

      Jemena

       

      Lesoto

      Filipīnas

      Lībija

       

      Libērija

      Ziloņkaula Krasts

      Zimbabve

       

      Zambija

      Ēģipte

       

       

      ♦ Par augsta riska klientiem tiek uzskatīti klienti, kuri:

      • ir juridiski veidojumi, kas pārvalda privātos investīciju fondus;

      • ir uzrādītāja vērtspapīru emitenti;

      • veic liela apmēra darījumus skaidrā naudā;

      • ir izveidojuši biznesa specifikai neparastu vai pārāk sarežģītu pārvaldības vai juridisko struktūru;

      • lieto privātbaņķiera pakalpojumus;

      • lieto produktus, pakalpojumus un piegādes kanālus, kas veicina anonimitāti, ierobežo identifikācijas iespējas un darījuma attiecību pārraudzību;

      • saņem maksājumus no nezināmām trešajām pusēm;

      • lieto jaunus produktus, pakalpojumus, piegādes metodes vai jaunas tehnoloģijas.

       

      ♦ Par risku pazeminošiem faktoriem, veicot klienta izpēti un darījumu uzraudzību, var uzskatīt:

      • valsti, kurā ir efektīva noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas (AML/CFT) sistēma;

      • valsti, kura piemēro starptautiskos noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas (AML/CFT) standartus;

      • valsti ar zemu korupcijas risku;

      • valsti ar zemu tādu noziegumu īpatsvaru, kuri ģenerē noziedzīgus līdzekļus.

       

      ♦ Ja risks ir zems, vienkāršoto klienta izpēti var piemērot:

      • valsts un pašvaldību pārvaldītiem uzņēmumiem un iestādēm;

      • publiskām akciju sabiedrībām.

       

      ♦ Vienkāršotas klienta izpētes pasākumus var piemērot, ja klientam nav identificētas augsta riska pazīmes un tas atbilst visiem šiem kritērijiem:

      • darījumi tiek veikti uz rakstiska līguma pamata;

      • pirmais darījums tiek veikts no bankas konta Eiropas Savienības bankā;

      • darījumam nav neparastu vai aizdomīgu pazīmju;

      • darījums nav lielāks par 15 000 euro;

      • labumu no darījuma nevar izmantot trešās puses;

      • nav iespējams pārnest līdzekļus uz finanšu vai apdrošināšanas instrumentiem.

      *pastāvot risku paaugstinošiem apstākļiem vienkāršoto klienta izpēti nedrīkst veikt!
       

      Padziļinātās klienta izpētes mērķis ir veikt padziļinātu klienta, darījumu un patieso labuma guvēju uzraudzību. Padziļinātā klienta izpēte jāveic:

      • ja klients nav identificēts klātienē, ja vien netiek piemērotas atbilstošas identifikācijas procedūras, politikas un tehnoloģiskie risinājumi;

      • ja klients ir politiski nozīmīga persona, tās radinieks vai ar politiski nozīmīgu personu cieši saistīta persona;

      • ja klienta patiesais labuma guvējs ir politiski nozīmīga persona, tās radinieks vai ar politiski nozīmīgu personu cieši saistīta persona;

      ja ir identificēts augsts noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un/vai terorisma finansēšanas risks.

      Padziļināta klientu izpēte nozīmē – padziļināta klienta darbības pārzināšana – gan par pašu klientu, kas patiesībā gūst labumu no klienta darbības, gan par tā darījumiem un izcelsmi - kādi darījumi tiek veikti, kāda ir līdzekļu izcelsme, kas iesaistīts darījumos, kas ir klienta darījumu partneri utt. Jebkura publiski pieejama negatīva rakstura informācija (banka izbeidz darījuma attiecības, iespējama iesaiste noziedzīgos nodarījumos vai saikne ar personām, kas tajos iesaistītas) ir uzskatāma par pazīmi, kas rada augstu noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas risku. Līdz ar 2019.gada 29.jūnija grozījumiem Novēršanas likumā ir būtiski paplašināts padziļinātās klienta izpētes apjoms. Padziļinātās izpētes apjoms ir tieši atkarīgs no risku paaugstinošiem apstākļiem, tādējādi, jo vairāk risku paaugstinošu apstākļu, aizdomīgu darījumu pazīmju un riska indikatoru, jo vairāk informācijas jāiegūst, lai gūtu pārliecību, ka darījums nav neparasts vai aizdomīgs. Novēršanas likuma 22. panta pirmā daļa paredz, ka pie padziļinātas izpētes jāveic vismaz viena no zemāk minētajām darbībām:

      • iegūt un izvērtēt papildinformāciju par klientu un tā patieso labuma guvēju, kā arī pārliecināties par iegūtās papildinformācijas patiesumu;

      • iegūt un izvērtēt papildinformāciju par darījuma attiecību paredzamo būtību;

      • iegūt un izvērtēt papildinformāciju par klienta veikto darījumu atbilstību norādītajai saimnieciskajai darbībai;

      • iegūt un izvērtēt informāciju par klienta un tā patiesā labuma guvēja līdzekļu un labklājības izcelsmi;

      •  iegūt un izvērtēt informāciju par paredzamo vai veikto darījumu pamatojumu;

      • saņemt augstākās vadības piekrišanu darījuma attiecību uzsākšanai vai turpināšanai;

      • veikt darījuma attiecību padziļinātu uzraudzību, palielinot piemēroto kontroļu skaitu un biežumu un nosakot darījuma veidus, kuriem nepieciešama atkārtota pārbaude;

      • veikt citus pasākumus, kas nepieciešami, lai pārliecinātos par darījuma attiecību vai gadījuma rakstura darījuma tiesisko un ekonomisko būtību.

      Ja uzraudzības vai kontroles institūcija konstatēs vairākus risku paaugstinošus faktorus, kas ir par pamatu padziļinātas izpētes veikšanai, tad tikai vienas Novēršanas likuma 22.panta pirmajā daļā minētās papildu darbības veikšana tiks uzskatīta par nepietiekamu padziļinātas izpētes apjomu.

      Novēršanas likuma 22.panta pirmajā daļā lietotais termins “izvērtēt” sevī ietver dokumentētu un pierādāmu apstākļu objektīvu izvērtējumu, proti, mutiski sniegts skaidrojums par telefoniski saņemtu papildinformāciju, citu nedokumentētu informāciju, subjekta iekšējo pārliecību vai ilgstošu pazīšanos ar klientu un tās objektīvu izvērtēšanu, nebūs uzskatāms par Novēršanas likuma prasībām atbilstošu izvērtējumu.

      Padziļinātā klienta izpēte ir loģisks secīgu darbību kopums, kurā tiek salīdzināta klienta sniegtā vai par viņu iegūtā informācija ar viņa veiktajiem darījumiem un publiski pieejamo informāciju, nepieciešamības gadījumā pieprasot papildu informāciju. Darījumiem jāatbilst klienta saimnieciskajai darbībai, to apmēram klienta iepriekš norādītajiem robežlielumiem,  savukārt pie nesakritībām ir jāiegūst papildu informācija par darījumiem (līgumi, maksājuma uzdevumi, klienta darījuma partnera izpētes informācija, citi darījuma faktu apliecinoši dokumenti) un patiesā labuma guvējiem (mantiskais stāvoklis, līdzekļu izcelsme, profesionālā pieredze un kvalifikācija, saikne ar citiem uzņēmumiem, kuriem ir vieni un tie paši patiesā labuma guvēji).

      Par politiski nozīmīgu personu ir atzīstama persona, kura ieņem vai ir ieņēmusi nozīmīgu publisku amatu, proti, persona, kura ieņem augstākā līmeņa amatu valsts vai pašvaldības iestādēs Latvijā vai kādā citā valstī, vai kādā starptautiskā organizācijā. Attiecībā uz politiskām personām valda uzskats, ka, ja persona vienreiz ir bijusi politiski nozīmīga persona, tad tāda viņa paliek uz mūžu. Novēršanas likumā iekļautā politiski nozīmīgas personas definīcija atbilst šiem kritērijiem, taču padziļināta klienta izpēte ir jāpiemēro tikai tādām politiski nozīmīgam personām, kas rada paaugstinātu risku vai ir ieņēmušas šo politiski nozīmīgo amatu pēdējo 12 mēnešu laikā. Ja persona pēdējos 13 mēnešus vairs neieņem politiski nozīmīgas personas amatu un nerada paaugstinātu risku, subjekts var izvēlēties nepiemērot padziļināto klienta izpēti, taču tas nenozīmē, ka persona vairs nav uzskatāma par politiski nozīmīgu personu. Papildus norādām, ka obligāti ir jādokumentē izvērtējums, kurš ir par pamatu padziļinātās izpētes izbeigšanai. Saistībā ar politiski nozīmīgu personu ir jāvērtē arī šo personu radinieki un cieši saistītas personas. Politiski nozīmīgas personas, tā ģimenes locekļa un cieši saistītas personas definīcija ir sniegta Novēršanas likuma 1.panta 18., 18.1 un 18.2 punktā.

      ♦ 2018. gada 3. jūlija Ministru kabineta noteikumi Nr. 392 “Kārtība, kādā Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas likuma subjekts veic klienta neklātienes identifikāciju” nosaka kārtību, kādā Novēršanas likuma subjekts veic klienta neklātienes identifikāciju, t.i.  izmantojot tehnoloģiskos risinājumus, kas ietver videoidentifikāciju vai drošu elektronisko parakstu, vai citus tehnoloģiskos risinājumus, veic tāda klienta identifikāciju, kas nav personīgi piedalījies identifikācijas procedūrā klātienē.

      Klienta neklātienes identifikāciju piemēro, pamatojoties uz risku balstītu pieeju.  Novēršanas likuma subjektam pirms klienta neklātienes identifikācijas jānodrošina visu šādu nosacījumu izpildi:

      - veikts un dokumentēts noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas risku izvērtējums;

      - atbilstoši piemītošajam noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas riskam izveidota iekšējās kontroles sistēma;

      - atbilstoši darbinieku pienākumiem un pilnvarojumam ir nodrošināta viņu apmācība, lai darbinieki varētu veikt prasībām atbilstošu klienta neklātienes identifikāciju;

      - klientam ir nodrošināta informācija par neklātienes identifikācijas procesu un viņa tiesībām un pienākumiem šajā procesā;

      - atbilstoši minēto Ministru kabineta noteikumu prasībām un piemītošajam noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas riskam noteiktas tehnoloģisko risinājumu drošības prasības.

      Neklātienes identifikācija nav iespējama, ja:

      - klients vai tā patiesais labuma guvējs ir politiski nozīmīga persona, politiski nozīmīgas personas ģimenes loceklis vai ar politiski nozīmīgu personu cieši saistīta persona un izmanto pakalpojumu, kura mēneša kredīta apgrozījums pārsniedz 3000 euro;

      - klients ir čaulas veidojums;

      - klients izmanto privātbaņķiera pakalpojumus.

      Novēršanas likuma subjekta iekšējās kontroles sistēmai ir jāietver politika un procedūras, kā konstatēt un uzraudzīt politiski nozīmīgas personas, to radiniekus vai ar politiski nozīmīgām personām cieši saistītas personas.

      Ja klients vai tā patiesais labuma guvējs ir politiski nozīmīga persona, tās radinieks vai ar politiski nozīmīgu personu cieši saistīta persona:

      • ir jāsaņem augstākās vadības atļauja uzsākt vai turpināt darījuma attiecības;
      • ir jādokumentē visas uz risku balstītās procedūras, kurās tiek noteikts klienta un patiesā labuma guvēja līdzekļu un materiālās labklājības izcelsmes avots.


      Klienta izpētes datus ir nepieciešams atjaunot, iestājoties šādiem nosacījumiem:

      · klients maina vārdu/nosaukumu;

      · klienta identifikācijas dokumenti zaudē spēku vai vairs neatbilst identifikācijas prasībām;

      · klients apprecas ar politiski nozīmīgu personu;

      · klients maina adresi vai pārceļas uz citu jurisdikciju;

      · klients maina korporatīvo struktūru vai notiek būtiskas izmaiņas starp patiesajiem labuma guvējiem;

      · klienta īpašumam mainās īpašnieki, īsā laika periodā tiek nomaksāta hipotēka vai ir vērojamas izmaiņas maksājumu veikšanas biežumā;

      · klients sāk nodarboties ar jaunu saimniecisko darbību;

      · pastāv aizdomas, ka pirmreizējās izpētes dati nav patiesi;

      · divas vai vairākas izmaiņas var būt pastiprinošs faktors, lai veiktu padziļināto izpēti.

  • 5. Aizdomīgu un neparastu darījumu pazīmes, indikatori un ziņošana par šādiem darījumiem
  • 6. Dokumentācijas glabāšana
    • Novēršanas likuma subjektiem atbilstoši Novēršanas likuma 37.pantam vismaz piecus gadus pēc darījuma attiecību izbeigšanas vai gadījuma rakstura darījuma veikšanas ir nepieciešams glabāt:

      • visu klientu izpētes ietvaros iegūto informāciju, tai skaitā informāciju par klientu un tā kontiem, klienta identifikācijas datus apliecinošu dokumentu kopijas, klientu izpētes rezultātus;
      • informāciju par visiem klienta veiktajiem maksājumiem;
      • saraksti ar klientu, tai skaitā elektronisko saraksti.

      Pēc glabāšanas termiņa beigām Novēršanas likuma subjekts iznīcina tā rīcībā esošos dokumentus un informāciju par personu. Svarīgi ir ievērot, ka klienta informācijas uzglabāšanas termiņš sākas pēc darījuma attiecību izbeigšanas. Ja klients ir nodibinājis darījuma attiecības un vēlāk tās neuztur (piemēram, digitāla klienta konta atvēršana), šādas darījuma attiecības ir jāuzskata par esošām, ja vien sadarbības līgumā nav paredzēts lauzt darījuma attiecības ilgstošas neaktivitātes gadījumā.

      Jāņem vērā, ka uzraugošā iestāde var dot norādījumu Novēršanas likuma subjektam pagarināt informācijas glabāšanas termiņu.

      Novēršanas likuma subjektam ir tiesības elektroniski apstrādāt klientu identifikācijas un izpētes rezultātā iegūtos datus par klientiem, to pārstāvjiem un patiesajiem labuma guvējiem. Papildus ir jāpievērš uzmanība klienta informācijas strukturēšanai tādā veidā, kas ļauj to ātri un efektīvi nodot uzraudzības un kontroles institūcijām, vienlaikus nodrošinot informācijas aizsardzību pret izpaušanu trešajām pusēm. Klienta informācija ir uzskatāma par ierobežotas pieejamības informāciju, tādēļ piekļuve tai ir jānodrošina tikai tām personām un darbiniekiem, kuriem šī informācija ir nepieciešama amata pienākumu veikšanai, proti, Novēršanas likuma prasību izpildei.

      Informācijas apmaiņa ir pieļaujama vienas grupas ietvaros vai savstarpējas sadarbības ietvaros starp Novēršanas likuma subjektiem, tomēr jāņem vērā, ka informācijas izlietošanas mērķim ir jābūt Novēršanas likuma prasību izpildei. Papildus klienta informāciju ir iespējams izpaust personai, kura veic klienta noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas prasību izstrādi, izpildes novērtēšanu, pārvaldību un uzraudzību.

      Informāciju ir nepieciešams:

      · uzkrāt un glabāt apjomā, kas vajadzības gadījumā būtu pietiekams, lai rekonstruētu atsevišķus darījumus;

      · uzglabāt veidā, kas nodrošinās informācijas tūlītēju sniegšanu uzraugošai iestādei pēc tās pieprasījuma;

      · strukturēt ērti pārskatāmā veidā.

  • 7. Nozaru tipoloģijas
    • Nelegāli iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas izpratnē tipoloģijas ir izplatītākie veidi un mehānismi, kā tiek legalizēti līdzekļi. Noziedznieki izmanto inovatīvas metodes, lai legalizētu līdzekļus, tādēļ atsevišķas tipoloģijas var atšķirties atkarībā no reģiona, kur tās tiek lietotas, un konkrētā laika nogriežņa, proti, neaktuālas tipoloģijas var kļūt aktuālas un otrādi, tomēr legalizācijas tendences un pamatprincipi visur ir vienādi.  Augstam riskam vienmēr ir pakļauti jauni tirgus mehānismi, jo ne vienmēr tiem ir izstrādāti nelegāli iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas uzraudzības mehānismi. Konkrētās tipoloģijas ir apkopotas izvērtējot starptautisko praksi, tādēļ tām ir informatīvs un skaidrojošs raksturs ar mērķi celt kopējo subjektu izpratnes līmeni. Konkrētas tipoloģijas nav uzskatāmas par Latvijas nozaru aktuālāko NILL tendenču apkopojumu, bet reizē arī nav izslēgts, ka tās ir izplatītas arī Latvijā.

      Papildus tipoloģijām var izdalīt pazīmes – riska identifikatorus (skatīt 5.nodaļu) –, pēc kuriem var identificēt vai kuri var palīdzēt identificēt aizdomīgus un neparastus darījumus.

  • 8. Sankciju režīma un proliferācijas novēršanas uzraudzības mehānisma iekļaušana iekšējās kontroles sistēmā
    • Starptautisko un Latvijas Republikas nacionālo sankciju likuma (turpmāk – Sankciju likums) regulējums attiecas uz visām fiziskām un juridiskām personām, tai skaitā personālsabiedrībām. Papildus jāuzsver Sankciju likuma 5.panta pirmajā daļā ietvertais pienākums visām personām izpildīt sankcijas nekavējoties un bez iepriekšēja brīdinājuma, kā arī VID piešķirtās tiesības administratīvā procesa kārtībā veikt pasākumus, kas ļauj atņemt licenci (sertifikātu, atļauju) vai anulēt ierakstu attiecīgajā reģistrā, kā arī uzlikt par pienākumu veikt noteiktu darbību vai atturēties no tās. Vēršam uzmanību, ka VID izdoto administratīvo aktu pārsūdz atbilstoši vispārējai kārtībai, kas noteikta Administratīvā procesa likumā, savukārt atbilstoši Sankciju likuma 13.5panta pirmā daļa nosaka, ka informācijas sniegšana (tai skaitā no nodokļu konsultantu, ārpakalpojuma grāmatvežu, zvērinātu revidentu, zvērinātu revidentu komercsabiedrību, zvērinātu notāru, zvērinātu advokātu un citu neatkarīgu juridisko pakalpojumu sniedzēju puses) kompetentajām institūcijām un Valsts drošības dienestam nav uzskatāma par neizpaužamu ziņu izpaušanu.

      Saskaņā ar Sankciju likuma 13.panta 4.2daļu VID kā kompetentā institūcija uzrauga starptautiskajās un nacionālajās sankcijās noteikto finanšu un civiltiesisko ierobežojumu izpildi šādām personām:

      1) ārpakalpojuma grāmatvežiem, zvērinātiem revidentiem, zvērinātu revidentu komercsabiedrībām un nodokļu konsultantiem, kā arī jebkurai citai personai, kas sniedz palīdzību nodokļu jautājumos (piemēram, konsultācijas vai materiālu palīdzību) vai rīkojas kā starpnieks šādas palīdzības sniegšanā neatkarīgi no tās sniegšanas biežuma un atlīdzības esības;

      2) neatkarīgiem juridisko pakalpojumu sniedzējiem, kad tie, darbojoties savu klientu vārdā, sniedz palīdzību darījumu plānošanā vai veikšanā, piedalās tajos vai veic citas ar darījumiem saistītas profesionālas darbības vai apstiprina darījumu sava klienta labā saistībā ar:

      • nekustamā īpašuma, uzņēmuma pirkšanu vai pārdošanu;
      • klienta naudas, finanšu instrumentu un citu līdzekļu pārvaldīšanu;
      • visu veidu kontu atvēršanu vai pārvaldīšanu kredītiestādēs vai finanšu iestādēs;
      • juridisku veidojumu dibināšanu, vadību vai darbības nodrošināšanu, kā arī attiecībā uz juridiska veidojuma dibināšanai, vadīšanai vai pārvaldīšanai nepieciešamo ieguldījumu veikšanu;

      3) juridiska veidojuma dibināšanas un darbības nodrošināšanas pakalpojumu sniedzējiem;

      4) personām, kuras darbojas kā aģenti vai starpnieki darījumos ar nekustamo īpašumu, tostarp gadījumos, kad tie rīkojas kā nekustamā īpašuma nomas starpnieki attiecībā uz darījumiem, kuriem ikmēneša nomas maksa ir vismaz 10 000 euro;

      5) citām juridiskajām vai fiziskajām personām, kuras nodarbojas ar transportlīdzekļu, dārgmetālu, dārgakmeņu, to izstrādājumu un cita veida preču tirdzniecību, kā arī ar starpniecību minētajos darījumos vai cita veida pakalpojumu sniegšanu, ja maksājumu veic skaidrā naudā vai skaidru naudu par šo darījumu iemaksā kredītiestādē pārdevēja kontā 15 000 euro vai lielākā apmērā (vai ekvivalentu summu ārvalstu valūtā saskaņā ar grāmatvedībā izmantojamo ārvalstu valūtas kursu darījuma veikšanas dienas sākumā) neatkarīgi no tā, vai šo darījumu veic kā vienu operāciju vai kā vairākas savstarpēji saistītas operācijas;

      6) iestādēm, kuras sniedz šādus pakalpojumus:

      • kreditēšanu, tostarp finanšu līzingu, ja pakalpojumu sniegšanai nav nepieciešama licencēšana;
      • galvojumu un citu tādu saistību aktu izsniegšanu, ar kuriem uzlikts pienākums;
      • konsultācijas klientiem finansiāla rakstura jautājumos;
      • inkasāciju virtuālās valūtas maiņas pakalpojumus.
         

      Atbilstoši Sankciju likuma pārejas noteikumu 3.punktam 2019.gada 1.maijā stājās spēkā Sankciju likuma 13.1pants, kurš VID uzraugāmajiem Sankciju likuma subjektiem paredz pienākumu izstrādāt iekšējās kontroles sistēmu.

      Ņemot vērā, ka VID uzraugāmo Sankciju likuma subjektu loks ir identisks VID uzraugāmo Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas likuma (turpmāk – Novēršanas likums) subjektu lokam, VID iesaka sankciju riska pārvaldīšanas iekšējās kontroles sistēmu integrēt noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas iekšējās kontroles sistēmā.

      Lai nodrošinātu atbilstību Sankciju likuma 13.1pantā minētajām prasībām, likuma subjektam ir nepieciešams veikt šādas darbības:

      • dokumentēt starptautisko un nacionālo sankciju riska novērtējumu gan subjektam, gan subjekta klientam;
      • atbilstoši riska novērtējumam izstrādāt iekšējās kontroles sistēmu sankciju režīma ievērošanai, iekļaujot attiecīgās politikas un procedūras. Attiecīgās politikas ir subjekta esošo un plānoto klientu un to darījumu izvēles/akceptēšanas standarti, savukārt attiecīgās procedūras – secīgs to darbību apraksts, ko veic klienta darbinieks, lai ievērotu sankciju režīmu;
      • pārbaudīt vai esošie un potenciālie klienti nav iekļauti sankciju sarakstos. Sankciju saraksti pieejami Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas dienesta un Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas interneta vietnēs;
      • atbilstoši klienta riska līmenim noteikt klienta un tā veikto darījumu uzraudzības intensitāti;
      • konstatējot sankciju režīma pārkāpumu, ziņot Valsts drošības dienestam un iesaldēt sankciju sarakstā iekļautās personas finanšu līdzekļus, nesniegt tai finanšu pakalpojumus, kā arī neslēgt ar to civiltiesiskus darījumus;
      • konstatējot aizdomīga darījuma pazīmes, kuras var liecināt par iespējamu sankciju režīma apiešanu, ziņot Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas dienestam (turpmāk – Finanšu izlūkošanas dienests).
               
  • 9. Terorisma finansēšanas novēršanas uzraudzība
    • Kas ir terorisma finansēšana?

      Krimināllikuma izpratnē par terorismu uzskatāma  spridzināšana,  dedzināšana,  kodolķīmisko,  ķīmisko, bioloģisko, bakterioloģisko, toksisko vai citu masveida iznīcināšanas ieroču lietošana, masveida saindēšana, epidēmija, epizootiju izplatīšana, personas nolaupīšana, ķīlnieku sagrābšana, gaisa, sauszemes vai ūdens  transportlīdzekļu  sagrābšana  vai  citas darbības,  ja  tās  veiktas  ar  nolūku  iebiedēt iedzīvotājus, vai piespiest valsti, tās institūcijas vai starptautiskas organizācijas izdarīt kādu darbību vai atturēties no tās, vai kaitēt valsts, tās iedzīvotāju vai starptautiskas organizācijas interesēm.

      Terorisma finansēšana (turpmāk – TF) ir jebkādā veidā iegūtu finanšu līdzekļu vai citas mantas tieša vai netieša vākšana vai nodošana ar mērķi tos izmantot, vai zinot, ka tie tiks pilnīgi vai daļēji izmantoti,  lai veiktu teroristiskas darbības

      Kādi TF riski pastāv Latvijā?

      Latvijas ģeogrāfiskais izvietojums un fakts, ka Latvija atrodas tranzīta ceļā no austrumiem uz rietumiem, rada risku, ka Latvijas finanšu sistēma var tikt izmantota kā kanāls terorisma finansēšanai citā valstī. Latvijas robeža ar Krieviju un Baltkrieviju ir ES ārējā robeža, tādēļ pastāv risks, ka pāri robežai var tikt pārvietoti finanšu līdzekļi, gan skaidrā naudā, dārgmetālu vai citā formā, no ES uz valstīm ar augstu TF risku un otrādi.

      Terorisma finansēšanas riski pastāv arī Valsts ieņēmumu dienesta uzraugāmo Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas likuma (turpmāk – Novēršanas likums) subjektu darbībā. Jāņem vērā, ka terorisma finansēšana, atšķirībā no noziedzīgu iegūtu līdzekļu legalizācijas, bieži tiek veikta ar maza apmēra darījumu palīdzību. Šādu darījumu pazīmes, piemēri un risku novērtējums ir pieejams Finanšu izlūkošanas dienesta interneta vietnē.

      Veicot iekšējās kontroles sistēmā paredzēto savas un klienta darbības risku novērtējumu, visiem Valsts ieņēmumu dienesta uzraugāmajiem Novēršanas likuma subjektiem ir jāņem vērā Finanšu izlūkošanas dienesta identificētie terorisma finansēšanas riski. Terorisma finansēšanai ar noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju bieži ir kopīgas ārējās pazīmes un līdzekļu pārvietošanas kanāli, taču specifika un aizdomīgu darījumu apmēri var būtiski atšķirties.

      Kam jāpievērš uzmanība, vērtējot TF riskus?

      Ņemot vērā Eiropā konstatētos riskus, papildu uzmanība jāpievērš:

      1) nevalstiskajām organizācijām (turpmāk – NVO), jo tās vairākkārt ir tikušas izmantotas, lai vāktu un pārvietotu līdzekļus terorisma finansēšanas nolūkos;

      2) sadarbībai ar jurisdikcijām, kurās pastāv augsti terorisma draudi. (skatīt 3 sadaļu) Atbilstoši Eiropas Komisijas pieņemtajam sarakstam, starp 15 trešajām valstīm, kam ir stratēģiski trūkumi NILL un TF apkarošanas sistēmās, ir Irāna, Korejas Tautas Demokrātiskā Republika, Afganistāna, Sīrija, Irāka, Jemena u.c.;

      3) klientiem un to darījumiem, kas saistīti ar stratēģiskas nozīmes preču apriti, tuvo austrumu kultūrvēsturisko priekšmetu tirdzniecību, sadarbojas ar NVO, kas saņem ziedojumus un dalības maksas, klientiem ar augstu skaidras naudas apgrozījumu, klientiem, kas atbalsta noteiktu etnisko piederību vai reliģiju, klientiem, kas darbojas augsta TF riska valstī  vai ir saites ar NVO, kas darbojas augsta TF riska valstī un naudas plūsmai uz un no augsta TF riska valsts.

       

      Saskaņā ar “Nacionālo terorisma un proliferācijas finansēšanas risku ziņojumu par 2017.-2018.gadu” pastāv risks,  ka Latvijas finanšu sistēma varētu tikt izmantota TF, tomēr līdz šim izdoto rīkojumu par finanšu līdzekļu iesaldēšanu TF gadījumos skaits un iesaldēto līdzekļu apjoms rāda, ka risks ir zems.