Vadlīnijas

 Publicēts: 12.06.2018. 12.00


Apakšsadaļu izvēlne

Vadlīnijas Valsts ieņēmumu dienesta uzraugāmajiem Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas likuma subjektiem

Lai veicinātu vienotu izpratni par Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas likuma prasību piemērošanu un sniegtu praktisku palīdzību to izpildē, Valsts ieņēmumu dienests ir izstrādājis un iesaka izmantot vadlīnijas par likuma prasību praktisku piemērošanu.

Vadlīnijas izklāsta noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas pamatprincipus, sniedz ieskatu normatīvo aktu regulējumā, prasībās un starptautiskajos standartos. Tās skaidro uz risku balstītas pieejas izmantošanu, pakalpojumu, produktu un klientu risku noteikšanu, raksturo vispārīgas un nozaru risku pazīmes. Vadlīnijas apraksta ar klienta identifikāciju, izpēti un aizdomīgiem darījumiem saistītas nianses, sniedz ieskatu aktuālākajās nozaru tipoloģijās un citos jautājumos.

  • 1. Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas pamatprincipi
    • Saskaņā ar Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas likuma (turpmāk – Novēršanas likums) 4.panta nosacījumiem par noziedzīgiem līdzekļiem ir atzīstami visi tieši vai netieši noziedzīga nodarījuma rezultātā iegūti līdzekļi (noziedzīgi iegūta manta, finanšu līdzekļi). Atbilstoši Novēršanas likuma 5.pantam par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu ir uzskatāma:

      • šādu līdzekļu pārvēršana citās vērtībās vai to izcelsmes, piederības mainīšana, lai maskētu vai slēptu to izcelsmi;
      • šādu līdzekļu atrašanās vietas, izvietojuma, kustības, patiesās izcelsmes vai piederības mainīšana;
      • šādu līdzekļu iegūšana īpašumā, valdījumā vai lietošanā;
      • līdzdalība jebkurā no minētajām darbībām.

       

      Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijā izšķir trīs posmus – ievietošanu, izkārtošanu un integrēšanu.

      Ievietošana – naudas vai citu aktīvu, kas iegūti noziedzīga nodarījuma rezultātā, fiziska realizācija. Šajā posmā naudas līdzekļu legalizētājs ievieto nelegālos ieņēmumus finanšu sistēmā, izmantojot oficiālas finanšu iestādes, kazino un citus uzņēmumus, gan vietējos, gan starptautiskos. Izvietojuma darījumu piemēri:

      • noziedzīgi iegūtu līdzekļu apvienošana ar likumīgiem līdzekļiem, piemēram, nauda no narkotisko vielu pārdošanas tiek ievietota saistītā restorānā, kuram ir liels skaidras naudas darījumu īpatsvars;
      • ārvalstu valūtas iegāde par noziedzīgi iegūtiem līdzekļiem;
      • naudas līdzekļu sadalīšana nelielās summās, noguldot to vairākos banku kontos, tādējādi izvairoties no ziņošanas prasībām;
      • naudas vai monetāro instrumentu fiziska pārvietošana pāri valstu robežām (valūtas kontrabanda);
      • aizdevumu atmaksa, izmantojot noziedzīgi iegūtus līdzekļus.


      Izkārtošana (slāņošana) – noziedzīgi iegūtu līdzekļu nošķiršana no to avota, izmantojot finanšu darījumu līmeņus, kas paredzēti, lai slēptu līdzekļu izcelsmi. Tādējādi noziedzīgi iegūtie līdzekļi tiek pārveidoti citā formā, izkropļojot to izcelsmes avotus un īpašumtiesības. Līmeņu (slāņu) darījumu piemēri:

      • elektroniska naudas līdzekļu pārvietošana no vienas valsts uz citu, dalot tos ar progresīviem finanšu instrumentiem un/vai izkārtojot finanšu tirgos;
      • pārvietošana no vienas finanšu iestādes uz citu vai starp dažādiem kontiem vienā institūcijā;
      • pārvēršana monetārajos instrumentos;
      • augstas vērtības preču vai produktu ar nezūdošu vērtību tālākpārdošana;
      • līdzekļu ieguldīšana nekustamajā īpašumā un citos uzņēmumos;
      • izvietošana akcijās, obligācijās vai dzīvības apdrošināšanas produktos;
      • čaulas uzņēmumu izmantošana, lai slēptu līdzekļu faktisko īpašnieku un aktīvus.


      Integrēšana – nelikumīgas bagātības leģitimitātes nodrošināšana, atkārtoti ievietojot līdzekļus ekonomikā veidā, kas atgādina ikdienišķu darījumu. Tiek izmantoti izkārtotie noziedzīgi iegūtie līdzekļi šķietami likumīgos darījumos, lai radītu leģitimitātes priekšstatu. Šajā posmā ir sarežģīti atšķirt legālus ienākumus no nelegāliem, tādējādi personai rodas iespēja palielināt ienākumus ar noziedzīgā ceļā iegūtiem līdzekļiem.

      Integrēšanu ir grūti pamanīt, ja vien nav būtisku atšķirību starp personas vai uzņēmuma legālo darbību, uzņēmējdarbības vai investīciju darbībām un personas ienākumiem vai uzņēmuma ienākumiem vai aktīviem. Integrācijas darījumu piemēri:

      • luksusa īpašuma iegāde, piemēram, nekustamais īpašums, mākslas darbi, rotaslietas vai augstas klases automobiļi;
      • ieguldījumi finanšu pasākumos vai citos uzņēmumos, kurus izmantojot iespējams veikt investīcijas dažādos biznesos.

       

      Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas pamatprincipu skaidrošanas mērķis ir sniegt palīdzību normatīvā regulējuma piemērošanā. Galvenais princips, ieviešot starptautiskās Finanšu darījumu darba grupas (turpmāk – FATF) rekomendācijas, paredz izmantot uz risku balstītu pieeju. FATF ir izdalījusi piecus pamatprincipus, kuri veido uz risku balstītas sistēmas pieeju.

      1. Izpratne un reaģēšana uz apdraudējumiem un ievainojamībām (valsts riska novērtējums). Lai valsts un uzraugāmie Novēršanas likuma subjekti spētu ieviest uz risku balstītu pieeju, tiem ir nepieciešams apzināt faktiskos riskus un izstrādāt mehānismus, kā ar tiem strādāt. FATF iesaka izmantot valsts risku novērtējumu.
        Valsts risku novērtējums ir izstrādāts kā process, kurā iesaistītās valsts institūcijas sadarbojas ar privāto sektoru, lai atbilstoši Pasaules Bankas metodoloģijai novērtētu finanšu un nefinanšu sektora riskus un nonāktu pie konkrētiem secinājumiem. Nacionālajā līmenī vienota izpratne par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas riskiem ir būtisks ieguvums visām nozarēm.
         
      2. Tiesiski reglamentējoša sistēma, kas atbalsta uz risku balstītas pieejas piemērošanu (Novēršanas likuma prasības). Lai uz risku balstīta sistēma spētu funkcionēt, normatīvajam regulējumam un individuālajām riska mazināšanas sistēmām ir jāveicina tās darbība. Šī sistēma sniedz iespēju piemērot dažādas prasības, pamatojoties uz veikto risku novērtējumu. Tomēr tas nozīmē nevis to, ka var neievērot minimālās klienta identifikācijas prasības, bet gan to, ka minimālās klienta identifikācijas prasības kopā ar procedūrām, kā rīkoties augstāka riska gadījumā, ir uz risku bāzētas pieejas pamatā.
         
      3. Uzraudzības sistēmas izveide, kura atbalsta uz risku balstītu pieeju (iekšējās kontroles sistēma). Lai uzraugāmie Novēršanas likuma subjekti ieviestu šādu modeli, tiem ir jāizprot visi ar noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju un terorisma finansēšanu saistītie riski un jāspēj atbilstoši izlietot resursus, nosakot prioritātes mērķiem un veicamajām darbībām. Tādā veidā uzraugāmie subjekti var identificēt gadījumus, kad tiem rodas nepieciešamība pēc papildu resursiem, lai mazinātu nozīmīgākos riskus.
         
      4. Galveno dalībnieku noteikšana un konsekvences nodrošināšana (personāla mācības). Ieviešot šo principu, subjektiem ir jāizvērtē, kā nodalīt kompetences un atbildību, kuriem darbiniekiem nodot atsevišķas funkcijas vai kompetences, lai gūtu maksimālu rezultātu identificēto risku mazināšanā. Uzraugot savus klientus, Novēršanas likuma subjektiem ir jāņem vērā to specifika un faktiskā iespēja tikt iesaistītiem noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas procesā, jo gan Novēršanas likuma subjektam, gan arī tā klientam pastāv iespēja, pašam nezinot, tikt iesaistītam noziedzīgā shēmā.
         
      5. Informācijas apmaiņa starp publisko un privāto sektoru (ziņošana par neparastiem, aizdomīgiem darījumiem un atgriezeniskā saite). Efektīva informācijas apmaiņa starp publisko un privāto sektoru ir kopējās valsts noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas stratēģijas būtiska sastāvdaļa. Darījumu uzraudzības procesā iesaistītajām pusēm ir jāveido aktīva savstarpēja sadarbība informācijas apmaiņas un problēmjautājumu identificēšanas jomā, lai sekmētu pamatotu lēmumu pieņemšanu, īstenojot noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas politiku.

       

      Novēršanas likuma subjektiem ir nepieciešams apzināties savus riskus, lai spētu ieviest atbilstošus pasākumus risku mazināšanai. Informācija par nozarēs identificētajiem riskiem ir pieejama Eiropas Komisijas ziņojumā par Eiropas Savienības risku novērtējumu, Latvijas Nacionālajā nelegāli iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas risku novēršanas ziņojumā, VID un Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas dienesta (Kontroles dienesta) sagatavotajos materiālos, FATF izplatītajos ieteikumos, kā arī tīmekļa resursos.

      Latvijas Nacionālajā nelegāli iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas risku novērtēšanas ziņojumā (turpmāk – NRA) ir noteikta nozaru ievainojamība:

      • nodokļu konsultāciju pakalpojumu sniedzēji, ārpakalpojumu grāmatvedības pakalpojumu sniedzēji, juridisko pakalpojumu sniedzēji. Minēto nozaru profesionāļu līdzdalība var būtiski atvieglot noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas procesu, ņemot vērā, ka:
        - pastāv slepenas vienošanās ar citiem regulētā sektora subjektiem;
        - tiek veidotas struktūras un izmantoti starpnieki, kas atvieglo ar noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju saistītu darbību veikšanu;
        - tiek izstrādāti dokumenti par fiktīviem līgumiem un darījumiem;
        - subjekti nespēj identificēt aizdomīgus un neparastus darījumus un iesniegt ziņojumus;
        - nav darbības uzsākšanas kontroles;
      • nekustamā īpašuma tirdzniecības aģenti un starpnieki darījumos ar nekustamo īpašumu. Darījumos, kuros piedalās nekustamā īpašuma aģenti vai starpnieki, tiek iesaistīti arī citu nozaru profesionāļi, kas organizē īpašuma iegādi. Uzraudzību apgrūtina nolaidīgi darbinieki, kuri, neievērojot Novēršanas likuma prasības, veicina nelegāli iegūtu līdzekļu legalizāciju, piemēram, nesniedzot ziņojumus par neparastiem vai aizdomīgiem darījumiem;
      • transportlīdzekļu tirdzniecība. Šajā nozarē ir iespējams sniegt neklātienes vai anonīmus pakalpojumus, tāpat samērā izplatīta ir starpnieku pakalpojumu izmantošana. Subjektu grupai ir zems noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas ievainojamības izpratnes līmenis, kas var liegt subjektiem un to darbiniekiem laikus identificēt aizdomīgus un neparastus darījumus un ziņot par tiem;
      • dārgmetālu, dārgakmeņu un to izstrādājumu tirdzniecība. Veiktajiem darījumiem ir sarežģīti un laikietilpīgi izsekot, tādējādi šī darbības joma var tikt izmantota nodokļu izvairīšanās shēmās. Normatīvajos aktos izvirzītās darbības uzsākšanas prasības nav pietiekamas. Ņemot vērā zemo ziņošanas efektivitāti, var secināt, ka šai subjektu grupai ir zems noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas risku izpratnes līmenis, kas liedz subjektiem un to darbiniekiem laikus identificēt aizdomīgus un neparastus darījumus un ziņot par tiem.

       

      NRA ir noteikti nefinanšu sektora draudi:

      • nefinanšu sektors kopā ar finanšu sektoru tiek iesaistīts Neatkarīgo Valstu Sadraudzības (NVS) valstīs izdarīta predikatīvā noziedzīgā nodarījuma rezultātā iegūtu nelegālu līdzekļu legalizācijā;
      • nelegāli iegūti līdzekļi pārsvarā tiek investēti nekustamajā īpašumā un komercdarbībā;
      • izplatītākie noziedzīgie nodarījumi, kas ģenerē nelegāli iegūtus līdzekļus, ir korupcija, kukuļdošana, izvairīšanās no nodokļu nomaksas, krāpšana un kontrabanda;
      • nacionālie draudi, piemēram, ar narkotiskajām vielām saistīti noziegumi, sarežģīti krāpšanas gadījumi (piemēram, maksātnespējas process), izvairīšanās no nodokļu nomaksas;
      • valstis ar augstāko draudu līmeni – Krievija, Lietuva, Apvienotā Karaliste, Moldova un Uzbekistāna. Vidēji augstu draudu līmeni rada Polija un Ukraina;
      • abpusēji augsts draudu līmenis pastāv ar Amerikas Savienotajām Valstīm (ASV), Baltkrieviju, Franciju, Apvienoto Karalisti, Nīderlandi, Lietuvu, Poliju un Turciju.

       

      Atbilstošs sava riska novērtējums nodrošina adekvātu sākuma pozīciju, nosakot specifiskus riskus. Nosakot savu klientu risku, ir jāņem vērā:

      • juridiskās formas risks – juridiskās personas, veidojuma struktūra ir piemērota, lai izvairītos no patiesā labuma guvēja identifikācijas, apgrūtinātu darījumu uzraudzību vai citādi ierobežotu noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas prasību izpildi;
      • īpašnieku struktūras risks – īpašnieku struktūra ir speciāli veidota, lai apgrūtinātu to identifikāciju. Īpašnieki ir personas no augsta riska jurisdikcijām, riska sarakstiem u.c.;
      • klienta patiesā labuma guvēja darbības risks – norādītais patiesais labuma guvējs nav īstais patiesais labuma guvējs, proti, tā personiskā vai saimnieciskā darbība rada šaubas par atbilstību patiesā labuma guvēja statusam;
      • biznesa, saimnieciskās darbības lieluma risks – jo lielāks ir personas apgrozāmo līdzekļu apmērs un darījumu skaits, jo grūtāk izsekot konkrētam darījumam, un pastāv lielāka iespējamība fiktīvu darījumu sapludināšanai ar reāliem darījumiem;
      • sniegto pakalpojumu, produktu specifikas, piegādes mehānismu risks – sarežģīti darījumi vai produkti bieži tiek izmantoti, lai maskētu līdzekļu izcelsmi vai piederības maiņu. Šādu grūti izsekojamu pakalpojumu vai produktu piedāvāšana rada papildu risku, ja vien šādām darbībām nav acīmredzama ekonomiska labuma. Tāpat augsts sākotnējais risks piemīt jauniem, inovatīviem finanšu pakalpojumiem, jo tie ne vienmēr nodrošina nepieciešamās noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas prasības;
      • biznesa modeļa un ģeogrāfiskās atrašanās vietas risks – uzņēmumam vai personai, kura sniedz pakalpojumus vairākās jurisdikcijās, pastāv iespēja organizēt līdzekļu plūsmu starp tām, tādējādi tā apzināti vai neapzināti var tikt iesaistīta nelegālu līdzekļu pārvietošanā vai to piederības slēpšanā. Ja uzņēmumam ir meitas kompānijas, ir jāņem vērā nelegāli iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas prasības, kas tiek piemērotas citās jurisdikcijās, proti, vai tās ir atbilstošas Eiropas Savienībā noteiktajām prasībām. Nodibinot darījuma attiecības ar personām no citām jurisdikcijām, ir jāņem vērā tām piemītošais risks;
      • klientu profila risks – augstāks risks piemīt personām, kuras darbojas ar nerezidentiem, zemo nodokļu valstīs reģistrētiem uzņēmumiem, klientiem ar lielu skaidras naudas darījumu īpatsvaru vai bankas kontiem, reģistrētiem dažādās jurisdikcijās, uzņēmumiem ar sarežģītu īpašnieku struktūru vai biedrībām.
  • 2. Novēršanas likuma subjektu darbības veidu noteikšana
  • 3. Uz risku balstīta pieeja
    • Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas risks ir iespēja, ka personas, kas noziedzīgu darbību rezultātā ieguvušas mantu vai finanšu līdzekļus, kuru tālāka izmantošana ir iespējama, piešķirot tiem legālu raksturu, izmantos Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas likuma (turpmāk – Novēršanas likums) subjekta sniegtos pakalpojumus, lai piešķirtu līdzekļiem legālu izcelsmi vai, piemēram, slēptu to izcelsmi. Savukārt terorisma finansēšanas risks ir iespēja, ka Novēršanas likuma subjekta sniegtos pakalpojumus izmantos terora aktu un teroristu finansēšanai un atbalstīšanai.

      Uz risku balstīta pieeja ir nozīmīga Novēršanas likuma sastāvdaļa. Tie procesi, kuros Novēršanas likuma subjektam tiek dotas izvēles iespējas, piemērojot Novēršanas likuma prasības, ir tieši saistīti ar riska novērtējuma rezultātiem. Tādējādi Novēršanas likuma subjektiem ir nepieciešams orientēties savas nozares riska faktoros un pieņemt atbilstošus lēmumus. Risku kritēriju izvēle ir subjektīvs process, tāpēc ir iespējamas arī dažādas objektīvas un nozarei raksturīgas specifiskas atkāpes. Galvenais nosacījums, lai tiktu izvērtēti un ņemti vērā visi Novēršanas likuma 6. un 11.1pantā minētie riski.

      Nav universālas metodes, kas noteiktu uz risku balstītas pieejas saturu un piemērošanu, tādēļ katram subjektam ir nepieciešams veikt individuālu riska vērtējumu, ņemot vērā sniegtos pakalpojumus, potenciālo klientu loku un citus apstākļus, kas var ietekmēt noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas risku.

      Teorētiski riskus var iedalīt savos un klienta riskos:

      • savi riski – sākotnējie saimnieciskajai darbībai piemītošie riski, kuri parasti rodas saistībā ar nozares, jurisdikcijas un saimnieciskās darbības specifiku un mijiedarbībā ar ārējā apdraudējuma faktoriem;
      • klienta riski – plānoto un esošo klientu iespējas izmantot jūsu sniegtos pakalpojumus, lai izvairītos no Novēršanas likuma prasību izpildes.


      Riski bieži var saplūst kopā un pārklāties, tādēļ ir vēlams apzināties katra riska izcelsmi, pamatojumu, tomēr rezultātā visi riski ir jāvērtē kā vienots kopums.

      Vērtējot riskus vienotā sistēmā, ir jāņem vērā, ka kopējā riska līmeņa noteikšana nevar būt vienkārša vidējā riska noteikšana, jo atsevišķi riska faktori var būt nozīmīgāki par citiem. Vairāki maza riska kritēriji nevar samazināt vienu augsta riska kritērija vērtību, ja vien maza riska kritēriji neizriet no mehānismiem, kuri ir tieši saistīti ar augstāka riska kritēriju. Piemēram, klienta identifikācijas procesā visi riski ir zemi, bet klients izrādās politiski nozīmīga persona, kas ir augsta riska identifikators, tādēļ ir jāpiemēro padziļināta klienta izpēte, un citi zema riska vērtējumi nevar ietekmēt kopējo klienta riska faktoru. Protams, salīdzinot politiski nozīmīgu personu darījumu uzraudzības intensitāti, ir jāņem vērā papildu riska faktori, piemēram, rezidentam uzraudzības process var būt vienkāršotāks nekā nerezidentam no augsta riska jurisdikcijas.

      Risku novērtējumi ir nozīmīgs informācijas avots, lai apzinātos situāciju kopumā un saprastu būtiskākos faktorus, kuri globāli ietekmē konkrētās nozares specifiku. Pamatojoties uz šiem faktoriem, ir iespējams precīzāk noteikt specifisko kritēriju robežvērtības un to ietekmi uz kopējo risku novērtējumu. Papildus Novēršanas likuma subjektam ir nepieciešams apzināties, ka paaugstinātu risku pārvaldīšana vienmēr prasīs vairāk resursu nekā zemu risku pārvaldīšana.

      Informācija par nozarēs identificētajiem riskiem ir pieejama Eiropas Komisijas ziņojumā par Eiropas Savienības risku novērtējumu, Latvijas Nacionālajā nelegāli iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas risku novēršanas ziņojumā (turpmāk – NRA), VID, Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas dienesta (Kontroles dienesta) sagatavotajos materiālos, Finanšu darījumu darba grupas (turpmāk – FATF) izplatītajos ieteikumos un citos tīmekļa resursos.

      FATF 2017.gada 3.novembrī ir noteikusi jurisdikcijas, kurās ir nozīmīgas nepilnības to noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas prasībās: Bosnija un Hercegovina, Etiopija, Irāka, Šrilanka, Sīrija, Trinidada un Tobago, Tunisija, Vanuatu un Jemena.

      Papildus kā palīgu risku novērtēšanā var izmantot citu valstu, kuras ieviesušas FATF standartus, sagatavoto publiski pieejamo informāciju. Piemēram, Menas salas Iekšlietu departamenta 2017.gada aprīļa ziņojumā valsts riski ir iedalīti šādi:

      Legalizācijas un terorisma risks

      Legalizācijas risks

      Terorisma risks

      Afganistāna

      Mozambika

      Madagaskara

      Saūda Arābija

      Mali

      Mjanmara

      Angola

      Eritreja

      Burkinafaso

      Bolīvija

      Alžīrija

      Somālija

      Etiopija

      Nepāla

      Bangladeša

      Gambija

      Gvineja

      Kambodža

      Nigērija

      Dienvidsudāna

      Gvineja Bisava

      Panama

      Burundi

      Sīrija

      Sudāna

      Paragvaja

      Nigēra

      Indija

      Haiti

      Santome un Prinsipi

      Ziemeļkoreja

      Indonēzija

      Kenija

      Sjerraleone

      Kamerūna

      Tunisija

      Uganda

      Šrilanka

      Pakistāna

      Irāka

      Lebanona

      Tadžikistāna

      Centrālāfrika

      Turcija

       

      Tanzānija

      Palestīnas teritorija

      Izraēla

       

      Irāna

      Čada

      Ukraina

       

      Laosa

      Kolumbija

      Venecuēla

       

      Vanuatu

      Kongo Demokrātiskā Republika

      Jemena

       

      Lesoto

      Filipīnas

      Lībija

       

      Libērija

      Ziloņkaula Krasts

      Zimbabve

       

      Zambija

      Ēģipte

       


      Kā nozīmīgu papildu informāciju, izvērtējot valsts risku, iesakām izmantot FATF informāciju par valstu atbilstību FATF rekomendācijām un to noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas sistēmu efektivitāti. Ziņojumu portatīvā dokumenta formātā (PDF) skatīt šeit, ziņojumu Microsoft Excel formātā skatīt šeit.

      Piemērus risku novērtējuma iespējamām robežvērtībām un iespējamiem riskiem sadalījumā pa nozarēm aicinām skatīt šo vadlīniju 3.nodaļas apakšnodaļās.

  • 4. Klienta identifikācija
    • Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas likuma (turpmāk – Novēršanas likums) subjektam ir nepieciešams veikt sava klienta izpēti:

      • nodibinot ilgstošas darījuma attiecības;
      • pie vienreizējiem darījumiem, kuru summu pārsniedz 15 000 euro vai 10 000 euro skaidrā naudā;


      Papildus jau veiktajai izpētei nodrošina atkārtotu identifikāciju, ja ir pamats aizdomām, ka iepriekš iegūtie dati par identificētu klientu nav patiesi, vai darījums šķiet neparasts vai aizdomīgs.

      Ja izpēte nav veikta, darījumu uzsākt nedrīkst.

      Veicot klienta – fiziskas personas – identifikāciju, iegūst personas vārdu, uzvārdu un personas kodu. Nerezidenta gadījumā iegūst dzimšanas datus, fotogrāfiju, valstī, kurā tiek veikta identifikācija, ieceļošanai derīga personas identifikācijas dokumenta datus (numuru, izdošanas vietu un iestādi). Nederīgo dokumentu reģistrā pārbauda visu Latvijā izdoto dokumentu derīgumu.

      Identificējot juridisku personu, iegūst tās dibināšanas un reģistrācijas dokumentus, lai pārliecinātos par pārvaldības struktūru un sastāvu, juridisko adresi, nosaukumu, reģistrācijas numuru. Papildus ir nepieciešams noskaidrot faktisko saimnieciskās darbības veikšanas vietu. Juridiskiem veidojumiem noskaidro to dibināšanas mērķi un pārvaldītāju.

      Tāpat ir nepieciešams identificēt personas, kuras ir tiesīgas pārstāvēt juridisko personu attiecībās ar Novēršanas likuma subjektu, iegūstot dokumentu vai attiecīgā dokumenta kopiju, kas apliecina to tiesības pārstāvēt juridisko personu (pilnvarotās personas vārds, uzvārds, personu apliecinoša dokumenta numurs un izdošanas datums, institūcija, kas dokumentu izdevusi, kā arī šīs fiziskās personas pilnvarojums un statuss un, ja nepieciešams, juridiskās personas vadītāja vai pārvaldes institūcijas augstākās amatpersonas vārds, uzvārds).

      Novēršanas likums nosaka pienākumu juridiskajām personām iegūt informāciju par savu klientu patiesajiem labuma guvējiem. Identificējot patieso labuma guvēju, iegūst fiziskas personas:

      • identifikācijas datus;
      • informāciju par nacionalitāti, rezidences valsti, kontrolēto kapitāldaļu apmēru, netiešās ietekmes veidu un pārvaldības mehānismu.


      Pārliecinoties par patiesā labuma guvēja patiesumu, ņem vērā iespējamos riska faktorus, kas var norādīt uz nepatiesas informācijas sniegšanu. Piemēram, vai patiesais labuma guvējs atbilst tādas personas tēlam, kas spēj vadīt uzņēmumu vai būt tā īpašnieks, jo kā patiesie labuma guvēji var tikt norādītas personas bez noteiktas dzīvesvietas vai personas no jurisdikcijām, kuras nesadarbojas. Pievērš uzmanību, ja, izmantojot Novēršanas likuma subjektam pieejamos resursus, ir būtiski apgrūtināta patiesā labuma guvēja noskaidrošana.

      Jāņem vērā fakts, ka personas, kas cenšas legalizēt noziedzīgā veidā iegūtus līdzekļus, mēģina to darīt dažādu juridisku veidojumu aizsegā, piemēram, izveidojot labdarības fondus, biedrības un nodibinājumus, kuri negūst peļņu.

      Identifikācijas procesā var tikt izmantota publiskos reģistros pieejamā informācija – Novēršanas likuma subjekts ziņas par fizisko un juridisko personu identitāti var iegūt arī no publiski pieejama uzticama un neatkarīga avota (piemēram, VID Publiskojamās informācijas datubāzes, SIA “Lursoft” datubāzes, Valsts vienotās datorizētās zemesgrāmatas u.c. avotiem), dokumentējot izmantoto informācijas avotu un no tā saņemto informāciju.

      Klienta izpētes mērķis ir noskaidrot darījuma attiecību un individuālu darījumu mērķi, lai spētu noteikt ar to saistītos riskus un identificētu gadījumus, kad darījumu attiecības iziet ārpus pieņemamām robežām vai atbilst riska pazīmēm. Izpēte ir komplekss pasākumu kopums, ko veic, lai nodrošinātu Novēršanas likuma mērķa sasniegšanu un izpildītu normatīvajos aktos noteiktās prasības. Veicot klienta izpēti, iegūst tādu informācijas un dokumentu apjomu, lai jau sākotnēji, nodibinot darījuma attiecības ar klientu, Novēršanas likuma subjektam būtu iespējams samazināt un novērst risku tikt iesaistītam noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijā un terorisma finansēšanā.

      Klienta izpētes un darījumu uzraudzības darbību pamatā ir uz risku bāzēta pieeja, tādējādi ir nepieciešams dokumentēt veiktās darbības un kārtot katra klienta un individuāla identificējama darījuma dokumentāciju. Informāciju un dokumentus par klientu iegūst tādā apjomā, lai izprastu klientu un tā saimniecisko vai personisko darbību mērā, kas ļautu ne tikai novērtēt klientam piemītošo noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas risku, bet arī nodrošinātu efektīvu un klienta riska līmenim atbilstošu klienta un tā veikto darījumu uzraudzību darījuma attiecību laikā. Šāda procedūra nodrošinās veiksmīgu sadarbību ar uzraugošajām institūcijām, spēju pamatot veikto darbību apmēru un atvieglos informācijas sagatavošanu gadījumā, ja tā būs nepieciešama Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas dienestam (turpmāk – Kontroles dienests).

      Novēršanas likuma subjekts ir atbildīgs par izpētes datu patiesumu. Lai mazinātu administratīvo slogu un veicinātu informācijas iegūšanas iespējas, Novēršanas likuma 28.pants paredz pienākumu klientam sniegt patiesu identifikācijas informāciju, tomēr par veikto uzraudzības pasākumu kopējo apmēru ir atbildīgs Novēršanas likuma subjekts. Jāņem vērā, ka klienta izpēte nav vienreizējs process, tādējādi Novēršanas likuma subjektam jāseko līdzi savu klientu darījumiem, kā arī, ja nepieciešams, jāpieprasa skaidrojums un/vai jāziņo Kontroles dienestam.

      Faktori, kas liecina par augstu risku:

      • darījumi ir lieli un klientam netipiski – atsevišķos gadījumos uzņēmumi var tikt iesaistīti vienreizējos legalizācijas darījumos, kas var būt lieli vai klientam netipiski darījumi ar biznesa partneriem, kuru savstarpējā saikne nav izskaidrojama vai ir neparasta;
      • sarežģīti darījumi – paaugstinātu risku var radīt darījumi, kuros atšķiras pakalpojumu/preču saņēmējs un maksājuma veicējs, vai darījuma sarežģītā struktūra nav loģiski pamatojama ar ekonomisko izdevīgumu;
      • šķietami saistīti darījumi bez ekonomiska vai juridiska pamatojuma – bieži uzņēmumi veic fiktīvus darījumus, tādēļ pastiprināta uzmanība ir jāpievērš darījumiem, kuri, iespējams, tiek veikti bez faktiskas preču/pakalpojumu plūsmas vai no ekonomiskā viedokļa nav pamatoti. Papildus uzņēmumi var strukturēt darījumus, lai izvairītos no dažādiem uzraudzības kritērijiem, tādēļ ir jāvērtē darījumu iespējamā saistība no to apzinātas, bet juridiski un ekonomiski nepamatotas perspektīvas;
      • darījumā piedalās persona no augsta riska trešajām valstīm – Latvija kā tranzītvalsts bieži tiek izmantota legalizācijas darījumos, tādēļ pastiprināta uzmanība ir jāpievērš darījumiem (gan preču, gan naudas plūsmai) no augsta riska jurisdikcijām.

       

      Kopējais klienta izpētes apjoms un process ir balstīts uz:

      • klienta risku – piemēram, zems risks fiziskai personai, augsts – juridiskai;
      • rezidences (reģistrācijas) valsts risku – piemēram, zems risks rezidentam, augsts risks klientam juridiskai personai, kura reģistrēta Krievijā;
      • klienta personisko un komercdarbības risku – piemēram, zems risks pārtikas preču tirdzniecības uzņēmumam no Eiropas Ekonomiskās zonas, augsts risks uzņēmumam, kurš importē akcīzes preces no Neatkarīgo Valstu Sadraudzības (NVS) valstīm;
      • lietotajiem produktiem, pakalpojumiem un to piegādes metodēm – piemēram, zems risks pakalpojumiem un precēm, kuras var saņemt tikai klātienē, augsts risks attālinātas identifikācijas finanšu instrumentu pārvaldības pakalpojumiem.

       

      Papildu riska faktori, lai paplašinātu klienta izpētes apjomu un regularitāti:

      • darījuma attiecību mērķis – būtiski pirms darījuma attiecību uzsākšanas noskaidrot plānoto darījumu mērķi, lai būtu iespējams konstatēt gadījumus, kad plānotais darījums atbilst aizdomīga darījuma pazīmēm;
      • plānoto un veikto darījumu regularitāte – atkarībā no uzņēmējdarbības specifikas ikdienišķiem darījumiem piemīt sava veida regularitāte, tādēļ neplānoti un neregulāri darījumi var liecināt par uzņēmuma iesaisti noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijā vai krāpnieciskā darbībā;
      • plānoto un veikto darījumu apmērs – darījuma apmērs ir papildu pazīme, kas var liecināt par klientam netipiska darījuma veikšanu. Straujas un neizskaidrojamas izmaiņas darījumu apmērā vai liela apmēra skaidras naudas darījumi var liecināt par iesaisti noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijā;
      • darījuma attiecību ilgums – jo darījuma attiecības ir ilgākas, jo teorētiskais risks to ļaunprātīgai izmantošanai samazinās, tomēr citu augsta riska faktoru ietekmē šis risks nevar tikt uzskatīts par noteicošo, jo laba reputācija var tikt izmantota arī ļaunprātīgā nolūkā.

       

      Ja darījuma attiecības notiek neparastos apstākļos, tas ir uzskatāms par risku palielinošu faktoru. Papildus par risku palielinošiem faktoriem uzskata klientu vai patieso labuma guvēju, kurš ir saistīts ar valsti vai teritoriju, kurai ir:

      augsts korupcijas risks – nav vienota standarta korupcijas riska noteikšanai, tādēļ būtu ieteicams izmantot Amnesty International vai citu publiski pieejamu informāciju par konkrētas jurisdikcijas korupcijas līmeni;

      augsts tādu noziegumu īpatsvars, kuri var radīt noziedzīgi iegūtus līdzekļus, – piemēram, narkotisko vielu, ieroču, cilvēku, akcīzes preču kontrabanda, papildus skatīt riska valstu sarakstu šo vadlīniju 3.nodaļā;

      noteiktas Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO), Amerikas Savienoto Valstu (ASV), Eiropas Savienības sankcijas – pētot sankciju sarakstus, iesakām izmantot Kontroles dienesta informācijas sistēmu, Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) informācijas sistēmu un citus publiski pieejamus informācijas avotus;

      saikne ar terorismu – informācija Latvijas Nacionālajā nelegāli iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas risku novēršanas ziņojumā un riska valstu saraksts šo vadlīniju 3.nodaļā “Uz risku balstīta pieeja”;

      problēmas vai nevēlēšanās ieviest starptautiskos standartus noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas jomā – Finanšu darījumu darba grupa (FATF) ir publicējusi sarakstu ar valstīm, kurām ir būtiskas problēmas ieviest starptautiskos standartus.

      Par augsta riska klientiem tiek uzskatīti klienti, kuri:

      • ir juridiski veidojumi, kas pārvalda privātos investīciju fondus;
      • ir uzrādītāja vērtspapīru emitenti;
      • veic liela apmēra darījumus skaidrā naudā;
      • ir izveidojuši biznesa specifikai neparastu vai pārāk sarežģītu pārvaldības vai juridisko struktūru;
      • lieto privātbaņķiera pakalpojumus;
      • lieto produktus, pakalpojumus un piegādes kanālus, kas veicina anonimitāti, ierobežo identifikācijas iespējas un darījuma attiecību pārraudzību;
      • saņem maksājumus no nezināmām trešajām pusēm;
      • lieto jaunus produktus, pakalpojumus, piegādes metodes vai jaunas tehnoloģijas.

       

      Par risku pazeminošiem faktoriem, veicot klienta izpēti un darījumu uzraudzību, var uzskatīt:

      • valsti, kurā ir efektīva noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas (AML/CFT) sistēma;
      • valsti, kura piemēro starptautiskos noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas (AML/CFT) standartus;
      • valsti ar zemu korupcijas risku;
      • valsti ar zemu tādu noziegumu īpatsvaru, kuri ģenerē noziedzīgus līdzekļus.

       

      Ja risks ir zems, vienkāršoto klienta izpēti var piemērot:

      • valsts un pašvaldību pārvaldītiem uzņēmumiem un iestādēm;
      • publiskām akciju sabiedrībām.

       

      Vienkāršotas klienta izpētes pasākumus var piemērot, ja klientam nav identificētas augsta riska pazīmes un tas atbilst visiem šiem kritērijiem:

      • darījumi tiek veikti uz rakstiska līguma pamata;
      • pirmais darījums tiek veikts no bankas konta Eiropas Savienības bankā;
      • darījumam nav neparastu vai aizdomīgu pazīmju;
      • darījums nav lielāks par 15 000 euro;
      • labumu no darījuma nevar izmantot trešās puses;
      • nav iespējams pārnest līdzekļus uz finanšu vai apdrošināšanas instrumentiem.

       

      Papildus parastajai klienta izpētei pastāv padziļinātā klienta izpēte, kuras mērķis ir veikt padziļinātu klienta, darījumu un patieso labuma guvēju uzraudzību.

      Padziļinātā klienta izpēte jāveic:

      • ja klients nav identificēts klātienē, ja vien netiek piemērotas atbilstošas identifikācijas procedūras, politikas un tehnoloģiskie risinājumi;
      • ja klients ir politiski nozīmīga persona, tās radinieks vai ar politiski nozīmīgu personu cieši saistīta persona;
      • ja klienta patiesais labuma guvējs ir politiski nozīmīga persona, tās radinieks vai ar politiski nozīmīgu personu cieši saistīta persona;
      • ja ir identificēts augsts noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un/vai terorisma finansēšanas risks.

       

      Attālināto klienta identifikāciju ir iespējams veikt:

      • ievācot papildu informāciju, kas apliecina klienta identitāti;
      • iegūstot papildu dokumentus no finanšu iestādes vai kredītiestādes, kura ir veikusi klienta identifikāciju klātienē;
      • pirmais darījums tiek veikts no klientam piederoša bankas konta, bankā, kuras noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas sistēma ir līdzvērtīga noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas sistēmai Eiropas Savienībā;
      • nosakot pienākumu klientam personiski būt klāt, veicot pirmo darījumu;
      • no fiziskām personām – rezidentiem – iegūstot ar elektronisko parakstu apliecinātu dokumentu.


      Attālinātā identifikācija nav iespējama, ja:

      • klients vai patiesais labuma guvējs ir politiski nozīmīga persona, tās radinieks vai ar politiski nozīmīgu personu cieši saistīta persona;
      • klients ir čaulas uzņēmums;
      • klients izmanto privātbaņķiera pakalpojumus.

       

      Novēršanas likuma subjekta iekšējās kontroles sistēmai ir jāietver politika un procedūras, kā konstatēt un uzraudzīt politiski nozīmīgas personas, to radiniekus vai ar politiski nozīmīgām personām cieši saistītas personas.

      Ja klients vai tā patiesais labuma guvējs ir politiski nozīmīga persona, tās radinieks vai ar politiski nozīmīgu personu cieši saistīta persona:

      • ir jāsaņem augstākās vadības atļauja uzsākt vai turpināt darījuma attiecības;
      • ir jādokumentē visas uz risku balstītās procedūras, kurās tiek noteikts klienta un patiesā labuma guvēja līdzekļu un materiālās labklājības izcelsmes avots.


      Minētās procedūras nav jāveic, ja politiski nozīmīga persona ir mirusi vai ilgāk nekā 12 mēnešus vairs neieņem atbilstošo amatu.

      Klienta izpētes datus ir nepieciešams atjaunot, iestājoties šādiem nosacījumiem:

      • klients maina vārdu/nosaukumu;
      • klients apprecas ar politiski nozīmīgu personu;
      • klients maina adresi vai pārceļas uz citu jurisdikciju;
      • klients maina korporatīvo struktūru vai notiek būtiskas izmaiņas starp patiesajiem labuma guvējiem;
      • klienta īpašumam mainās īpašnieki, īsā laika periodā tiek nomaksāta hipotēka vai ir vērojamas izmaiņas maksājumu veikšanas biežumā;
      • pastāv aizdomas, ka pirmreizējās izpētes dati nav patiesi;
      • divas vai vairākas izmaiņas var būt pastiprinošs faktors, lai veiktu padziļināto vai parasto izpēti.
  • 5. Ziņošana par neparastiem vai aizdomīgiem darījumiem
    • Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un terorisma finansēšanas novēršanas likuma (turpmāk – Novēršanas likums) subjektam ir pienākums nekavējoties ziņot Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas dienestam (turpmāk – Kontroles dienests) par katru neparastu darījumu un aizdomīgu darījumu.

      Ziņojums ir jāsniedz ne vēlāk kā nākamajā dienā pēc aizdomīgu vai neparastu pazīmju konstatēšanas. Ziņojums Kontroles dienestam ietver informāciju saskaņā ar Ministru kabineta 2017.gada 14.novembra noteikumiem Nr.674 “Noteikumi par neparasta darījuma pazīmju sarakstu un kārtību, kādā sniedzami ziņojumi par neparastiem vai aizdomīgiem darījumiem”.

      Savukārt, konstatējot aizdomīgu darījumu nodokļu jomā, kura pazīmes atbilst vismaz vienai no likuma “Par nodokļiem un nodevām” 22.2panta trešajā daļā minētajām aizdomīguma pazīmēm nodokļu jomā, Novēršanas likuma subjektam ir pienākums nekavējoties ziņot arī Valsts ieņēmumu dienestam (turpmāk – VID).

      Ziņošanas pienākums attiecas uz visiem Novēršanas likuma subjektiem. Papildus Novēršanas likuma 3.panta ceturtā daļa paredz pienākumu visām personām (juridiskām un fiziskām) ziņot par neparastiem un aizdomīgiem darījumiem, tomēr, atšķirībā no Novēršanas likuma subjektiem, šīs personas netiek pakļautas uzraudzības institūciju kontrolei.

      Par ziņošanas pienākuma nepildīšanu Novēršanas likuma subjektiem ir paredzētas sankcijas, tādējādi personām ir rūpīgi jāvērtē procedūras un politikas, kas attiecas uz ziņošanas pienākumu. Nav nepieciešams ziņot tikai ziņošanas pēc, jo nepamatoti ziņojumi pārslogo kopējo ziņošanas sistēmu. Ja nepastāv reāls risks, personai ir jāspēj to pamatot. Savukārt, lai pamatotu pieņemto lēmumu, risku novērtējumam ir jābūt dokumentētam. Jāņem vērā, ka uzraudzības institūcijas, uzraudzības procesa ietvaros konstatējot aizdomīgus vai neparastus darījumus, lūgs sniegt skaidrojumu, kādēļ nav ziņots par konkrēto darījumu. Pēc ziņošanas Kontroles dienestam vai VID nepieciešams reģistrēt ziņojumu, lai uzraudzības institūcijas, ja nepieciešams, var ar to iepazīties.

      Novēršanas likuma subjektiem nav tiesību izpaust ziņošanas faktu, tādējādi dokumentu aprite ir jāorganizē tā, lai informācija netiktu izpausta klientam, trešajām pusēm, tai skaitā darbiniekiem, kuri ar to nestrādā.

      Ziņojumu par neparastu vai aizdomīgu darījumu var iesniegt Kontroles dienesta tīmekļa vietnē, turpat ir pieejami skaidrojoši materiāli par ziņojumu iesniegšanu. Ziņojumu par aizdomīgu darījumu nodokļu jomā var iesniegt VID Elektroniskās deklarēšanas sistēmā.

      Papildus ziņošanas pienākumam ir noteikta kārtība, kā atturēties no darījuma veikšanas, ja ir pamatotas aizdomas par darījuma saistību ar noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu vai terorisma finansēšanu. Atturēšanās nozīmē neveikt nekādas darbības ar darījumā iesaistītajiem līdzekļiem. Gadījumā, kad atturēšanās no darījuma veikšanas var būt signāls klientam, lai tas mēģinātu izvairīties no atbildības, ir pieļaujama darījuma veikšana, vienlaikus sniedzot ziņojumu par aizdomīgu vai neparastu darījumu Kontroles dienestam. Kontroles dienests saņemto ziņojumu izvērtē astoņu dienu laikā. Šī termiņa laikā subjekts saņem Kontroles dienesta ziņojumu. Ziņošanas blokshēma ir skatāma šeit.

      Piemērus nozaru risku pazīmēm aicinām skatīt šo vadlīniju 5.nodaļas apakšnodaļās, ņemot vērā darbības specifiku.

  • 6. Dokumentācijas glabāšana
    • Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas likuma (turpmāk – Novēršanas likums) subjektiem atbilstoši Novēršanas likuma 37.pantam vismaz piecus gadus pēc darījuma attiecību izbeigšanas vai gadījuma rakstura darījuma veikšanas ir nepieciešams glabāt:

      • visu klientu izpētes ietvaros iegūto informāciju, tai skaitā informāciju par klientu un tā kontiem, klienta identifikācijas datus apliecinošu dokumentu kopijas, klientu izpētes rezultātus;
      • informāciju par visiem klienta veiktajiem maksājumiem;
      • saraksti ar klientu, tai skaitā elektronisko saraksti.

       

      Pēc glabāšanas termiņa beigām Novēršanas likuma subjekts iznīcina tā rīcībā esošos dokumentus un informāciju par personu. Svarīgi ir ievērot, ka klienta informācijas uzglabāšanas termiņš sākas pēc darījuma attiecību izbeigšanas. Ja klients ir nodibinājis darījuma attiecības un vēlāk tās neuztur (piemēram, digitāla klienta konta atvēršana), šādas darījuma attiecības ir jāuzskata par esošām, ja vien sadarbības līgumā nav paredzēts lauzt darījuma attiecības ilgstošas neaktivitātes gadījumā.

      Jāņem vērā, ka uzraugošā iestāde var dot norādījumu Novēršanas likuma subjektam pagarināt informācijas glabāšanas termiņu.

      Novēršanas likuma subjektam ir tiesības elektroniski apstrādāt klientu identifikācijas un izpētes rezultātā iegūtos datus par klientiem, to pārstāvjiem un patiesajiem labuma guvējiem. Papildus ir jāpievērš uzmanība klienta informācijas strukturēšanai tādā veidā, kas ļauj to ātri un efektīvi nodot uzraudzības un kontroles institūcijām, vienlaikus nodrošinot informācijas aizsardzību pret izpaušanu trešajām pusēm. Klienta informācija ir uzskatāma par ierobežotas pieejamības informāciju, tādēļ piekļuve tai ir jānodrošina tikai tām personām un darbiniekiem, kuriem šī informācija ir nepieciešama amata pienākumu veikšanai, proti, Novēršanas likuma prasību izpildei.

      Informācijas apmaiņa ir pieļaujama vienas grupas ietvaros vai savstarpējas sadarbības ietvaros starp Novēršanas likuma subjektiem, tomēr jāņem vērā, ka informācijas izlietošanas mērķim ir jābūt Novēršanas likuma prasību izpildei. Papildus klienta informāciju ir iespējams izpaust personai, kura veic klienta noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas prasību izstrādi, izpildes novērtēšanu, pārvaldību un uzraudzību.

      Informāciju ir nepieciešams:

      • uzkrāt un glabāt apjomā, kas vajadzības gadījumā būtu pietiekams, lai rekonstruētu atsevišķus darījumus;
      • uzglabāt veidā, kas nodrošinās informācijas tūlītēju sniegšanu uzraugošai iestādei pēc tās pieprasījuma;
      • strukturēt ērti pārskatāmā veidā.
  • 7. Nozaru tipoloģijas un riska identifikatori
    • Nelegāli iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas izpratnē tipoloģijas ir izplatītākie veidi un mehānismi, kā tiek legalizēti līdzekļi. Noziedznieki izmanto inovatīvas metodes, lai legalizētu līdzekļus, tādēļ atsevišķas tipoloģijas var atšķirties atkarībā no reģiona, kur tās tiek lietotas, un konkrētā laika nogriežņa, proti, neaktuālas tipoloģijas var kļūt aktuālas un otrādi. Augstam riskam vienmēr ir pakļauti jauni tirgus mehānismi, jo ne vienmēr tiem ir izstrādāti nelegāli iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas uzraudzības mehānismi.

      Papildus tipoloģijām var izdalīt pazīmes – riska identifikatorus –, pēc kuriem var identificēt vai kuri var palīdzēt identificēt aizdomīgus un neparastus darījumus.

      Vispārējās aizdomīguma pazīmes un riska identifikatori, kas saistīti ar:

      1) klientu un informāciju par to:

      • klients ir noslēpumains vai izvairīgs par savu vai patiesā labuma guvēja identitāti, līdzekļu vai naudas avotu izcelsmi vai par to, kāpēc veic darījumu kādā specifiskā veidā;
      • klients ir pazīstams kā noziedznieks vai pret to ir celta apsūdzība par mantiska rakstura noziegumiem, vai ir zināms, ka tam ir saikne ar noziedzniekiem;
      • starpnieku izmantošana bez pamatota iemesla;
      • izvairīšanās no personiska kontakta bez atbilstoša iemesla;
      • internetā nav pieejama informācija par klienta uzņēmumu vai tā veikto darbību;
      • saikne starp ģimenes locekļiem, darba ņēmēju, uzņēmumu rada šaubas par darījuma patieso būtību/iemeslu;
      • īsā laika periodā vairākos darījumos parādās vienas un tās pašas darījuma puses un pastāv aizdomas par darījumu fiktīvu raksturu;
      • puses mēģina noslēpt darījuma patieso labuma guvēju vai iesaistītās puses;


      2) tirdzniecību, uzņēmumu un produktu diferencēšanu:

      • klients nevēlas sniegt detalizētu informāciju par uzņēmumu;
      • fiziska persona, kas darbojas kā direktors vai pārstāvis, nešķiet piemērots atbilstošo funkciju veikšanai;
      • puses ir saistītas bez acīmredzama ekonomiska iemesla;
      • darījuma puses nav tās pašas, kuras faktiski vada vai veic darījumu;
      • darījumos ir iesaistīti daudzi uzņēmumi, kurus pārstāv personas uz pilnvaras pamata vai kontrolē viena personu grupa. Uzņēmumi var tikt reģistrēti fiktīvās/riska adresēs;
      • liels skaits uzņēmumu ir reģistrēts uz vienas fiziskas personas vārda;
      • nav saprotams, kā uzņēmums pārvieto iegādāto preci;


      3) maksājumiem un to veikšanu:

      • lielu skaidras naudas līdzekļu izmantošana. Pircējs uz darījuma noslēgšanu ierodas ar lielu daudzumu skaidras naudas;
      • neparasti lielu naudas summu pārvietošana uz privātpersonu un citu uzņēmumu kontiem, kuri nav saistīti ar uzņēmuma saimniecisko darbību;
      • vairāki saistītie uzņēmumi maksājumu ķēdē;
      • naudas līdzekļu tranzīta kustības un maksājumu mērķu izmaiņas;
      • maksājumi čaulas uzņēmumiem ar turpmākiem naudas izņemšanas gadījumiem;
      • aizdevumu (ar nulles procentu likmēm) piešķiršana ārvalstu uzņēmumiem;
      • aizdevumu (ar nulles procentu likmēm) piešķiršana fiziskām personām;
      • liels līdzekļu apjoms tiek pārsūtīts starptautiskā līmenī, pēc tam tas tiek ļoti ātri izņemts;
      • starptautiskie pārskaitījumi uz valstīm, kurās uzņēmums nav reģistrēts;
      • naudas līdzekļu sadalīšana čekos un mazākos skaidras naudas darījumos, lai samaksātu par precēm;
      • darījumi starp vietējiem pircējiem un pārdevējiem, kuru pārdošanas ieņēmumi tiek nosūtīti nezināmām trešajām personām ārvalstīs;
      • maksājumu strukturēšana tā, lai tie nesasniegtu ziņošanas slieksni;


      4) uz tirdzniecību balstītu nelegāli iegūtu līdzekļu legalizāciju:

      • augstas vērtības darījumu samaksa skaidrā naudā ir TBML (Trade Based Money Laundering – uz tirdzniecību balstīta naudas atmazgāšana) pazīme;
      • sūtījuma lielums vai piegādājamās preces veids šķiet neatbilstošs, ņemot vērā eksportētāja vai importētāja apjomu vai jaudu. To regulārā saimnieciskā darbība vai sūtījums nav saimnieciska rakstura, t.i., klienta finanšu informācija nav saprātīgi izskaidrota, nav izprotama ieguldījuma izcelsme;


      5) darījumu dokumentiem:

      • klients iesniedz dokumentus, kuru patiesumu nevar pārbaudīt, tie nav apliecināti vai klients izvairās no to apliecināšanas;
      • nevēlēšanās atklāt informāciju, datus un dokumentus, kas nepieciešami darījuma izpildei;
      • nepatiesa vai viltota dokumenta izmantošana;


      6) jurisdikciju:

      • darījuma puses ir reģistrētas augsta riska valstī, ir rezidenti augsta riska valstī vai to izcelsme ir saistīta ar augsta riska valsti;
      • tirdzniecības uzņēmuma reģistrēšana zemo nodokļu jurisdikcijā, ja faktiskā darbība notiek citā jurisdikcijā;
      • korporatīvajā struktūrā tiek izmantotas kompānijas (čaulu) no dažādām jurisdikcijām;
      • sarežģīti izsekot saimnieciskajai darbībai, jo kompānijas ir reģistrētas tālu/citur;
      • klients vai līdzekļu avots atrodas jurisdikcijā ar vājām noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas prasībām, jurisdikcijā, kura atbalsta vai finansē terorismu vai arī tai ir augsta politiskā korupcija.


      Piemērus nelegāli iegūtu līdzekļu legalizācijas tipoloģijām sadalījumā pa nozarēm aicinām skatīt šo vadlīniju 7.nodaļas apakšnodaļās.